Trīs gadi kopš referenduma Krimā

16. martā aprit trīs gadi kopš starptautiski neatzītā referenduma Krimā, pēc kura pussala tika pievienota Krievijas Federācijai. Šo gadu laikā Krievija Krimas atgūšanu ir sludinājusi kā vēsturiskās taisnības uzvaru un šajās dienās plāno plašas svinības Krimā. Tikmēr Ukraina to sauc par jebkādu starptautisko normu pārkāpumu, apsūdzot Maskavu gan neatļautā robežu pārrakstīšanā, gan Krimas tatāru vajāšanā. Raidījumā Īstenības izteiksme cenšamies skaidrot, kāda ir situācija anektētajā Krimā un kādas ir izredzes Ukrainai atgūt zaudēto pussalu?

„Pirmā un vienīgā reize, kad viesojos Krimā, bija tieši pirms trijiem gadiem – 2014. gada martā. Toreiz, pussalā jau bija ieradušies tā dēvētie „zaļie cilvēciņi” un tika organizētas vietējās pašaizsardzības vienības, jeb pareizāk sakot, Krievijas atbalstītas grupas, kuru mērķis bija panākt pussalas atdalīšanos no Ukrainas,” stāsta Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Uģis Lībietis. „Toreiz kopā ar Latvijas Televīzijas kolēģiem bijām Simferopolē dienā, kad vietējais parlaments ar pašpasludināto vadību izsludināja referendumu par pievienošanos Krievijas federācijai. Krimu mēs pametām 7. marta vakarā, lai ar vilcienu dotos uz Doņecku, bet jau pēc deviņām dienām notika solītais un starptautiski neatzītais referendums. Tajā, pēc vietējo varasiestāžu teiktā, vairāk nekā 90 procenti iedzīvotāju pauda vēlmi atkalapvienoties ar Krieviju. Jau divas dienas vēlāk šī, pēc Krievijas varas iestāžu teiktā, vēsturiskā taisnība, tika apstiprināta oficiāli.

Kopš tā laika ziņu no Krimas man nav īpaši daudz. Zinnāms, ka topošā Latvijas goda konsule Krimā šo amatu tā arī neieguva un viņas pārvaldītās bankas filiāles pussalā vairs nedarbojas. Krimas tatāru medžlisa vadītāja vietnieks Ahmets Čijgozs, ar kuru Latvijas Radio un Latvijas Televīzija tikās referenduma izsludināšanas dienā Bahčisarajā, joprojām atrodas ieslodzījumā par masu nekārtību rīkošanu vēl pirms mūsu tikšanās. Ar mūsu uzticamo taksistu, Krimas tatāru Nuri tā arī nav izdevies sazināties. Un arī Doņecka, uz kuru devāmies no Simferopoles, vairs pilnīgi noteikti nav tā pilsēta, kurā viesojāmies mēs.”

Ja lasa Krievijas medijus, rodas priekšstats par jaunu paradīzi zemes virsū – tiek būvēts tilts pār Kerčas kanālu, kas savienos Krimu ar Krieviju, Sevastopolē tiek būvēts jauns kuģu terminālis, bet Krimā dziedinošas asaras sākušas birt uzstādītajam cara Nikolaja otrā piemineklim. Tuvojoties Krimas pievienošanas trešajai gadskārtai, pussalā tiek plānoti plaši svētku pasākumi.

Taču Ukrainas puses sniegtā informācija uzbur pavisam citu ainu – pieaugusi nabadzība, preču trūkums, kā arī vēršanāss pret citādi domājošajiem, proti, vietējiem ukraiņiem un Krimas tatāriem. Uz to norāda arī viens no Krimas tatāru līderiem Mostafa Džemiļjevs. Pēc viņa vārdiem, kopš aneksijas drošības apsvērumu dēļ pussalu ir pametuši aptuveni 20 tūkstoši Krimas tatāru.