Baltimorā (ASV) no 29. jūnija līdz 3. jūlijam aizvadīti XIV Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki ASV. Dienasgrāmatu raksta viena no svētku rīkotājām Aija Moellere. Šajā dienasgrāmatā iegulst iegulst ļoti personiskas šīs svētku nedēļas emocijas. Aija Moellere jau 20 gadu dzīvo ASV – strādā izglītības laukā, ir precējusies ar amerikāni un audzina divus gudrus dēlus. Šovasar viņa pirmo reizi iesaistījās ASV latviešu dziesmu svētku rīkošanā, uzņemoties atbildību par brīvprātīgajiem. 

“Ir labi padarīta darba sajūta, ir liels lepnums un prieks un goda sajūta, ka esmu bijusi tur iekšā, ka esmu devusi savu artavu, lai svētki notiktu,” atskatoties uz aizvadīto svētku nedēļu, atzīst Aija Moellere.

Dienasgrāmatai laiks atlicis pārsvarā pašā vakarā pirms gulēšanas, pat nakts vidū. „Piezīmes ir švakas, nav mans labākais rakstu darbs,” atzīst Aija Moellere, tāpēc ierakstus dienasgrāmatā papildina stāstījums jau pēc svētkiem. Pirmais ieraksts dienasgrāmatā veikts trešdien, 28. jūnijā, dienu pirms došanās uz Baltimoru.

Trešdiena

Ieraksts. Šodien ievelku elpu pirms lielā pasākuma. Paņēmu brīvu no darba.  (..) Pēdējais mēnesis bijis intensīvs, gatavojoties svētkiem – vēlas naktis, agri rīti, viss, no kā biju iepriekš izvairījusies, jo vēl bija daudz laika. Vakars mierīgs ar vīna glāzi, saliekot aploksnes brīvprātīgajiem, vēl jāsakrāmē soma. Rīt no rīta vīrs vedīs mani uz Baltimoru.

„Es biju ne tikai brīvprātīgo koordinatore,” stāsta Aija Moellere. „Rīcības komitejā bijām desmit cilvēki, un katram bija vairāki lauciņi, par ko bijām atbildīgi. Man bez brīvprātīgo koordinēšanas vēl bija jāsaliek filmu programma, palīdzēju ar marketingu, programmu rediģēšanu, programmu salikšanu, Baltimorā es palīdzēju viesnīcā… Bet galvenais, kāpēc es sāku darboties XIV Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku ASV rīcības komitejā bija tas, ka es būšu brīvprātīgo koordinatore. Uz vietas mums palīdzēja ap 50 brīvprātīgo, kas nāca pārdot un pārbaudīt biļetes, salikt somiņas dalībniekiem un izdot tās, palīdzēt ar mantu nešanu, dežūrēja modes un mākslas izstādē utt.”

Stāstot par to, kā darbojusies šo svētku rīkošanā, Aija Moellere atklāj, ka aizbraucot uz ASV 1997. gadā nav uzreiz aktīvi iesaistījusies turienes latviešu sabiedrībā.

Stāstot par to, kā darbojusies šo svētku rīkošanā, Aija Moellere atklāj, ka, aizbraucot uz ASV 1997. gadā, nav uzreiz aktīvi iesaistījusies turienes latviešu sabiedrībā.

„Es nemeklēju vietējos latviešus, jo man bija ģimene un draugi Latvijā, reizi gadā braucu uz Latviju. Man bija jauna ģimene, mazs bērns, man bija jāiedzīvojas, jāsāk strādāt, jāapgūst vietējā kultūra. Es aizgāju uz izrādi, ja atbrauca kāds teātris vai bija koncerts. Bet īpaši latviešu sabiedrībā neiesaistījos,” stāsta Aija Moellere. „Man pašai brīvprātīgās pieredze bija ar bērnu beisbola līgu. Tā kā mani puikas bija aktīvi spēlētāji, es tāpat braucu uz visām spēlēm, iesaistījos līgas administrēšanā. To darīju sešus gadus un tad paņēmu gadu brīvu. Domāju, ka būtu laiks atkal palīdzēt – tas bija iegājies, ka vairs nedzīvo tikai sev, bet kaut ko dod arī sabiedrībai. Pieteicos pie Anitas Jubertes Vašingtonā, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Es sāku ar ziedu kārtošanu Vašingtonas latviešu nama pasākumos. Tā es vairāk iepazinos ar vietējiem latviešiem. Kad sāku dzirdēt, ka Vašingtonas sabiedrība, īstenībā daži jauni cilvēki ir uzņēmušies organizēt nākamos ASV latviešu dziesmu un deju svētkus, man bija skaidrs, ka tas ir liels darbs un es kaut ko nelielu varētu palīdzēt. Pagāja pāris mēneši, bet tā arī neuzrakstīju vēstuli komitejas priekšsēdētājai Marisai Gudrajai. Vienā aukstā februāra rīta iekāpu metro un ieraugu meiteni ar šalli ar latviskiem rakstiem. Gāju klāt, izteicu komplimentu par šalli un vaicāju, vai viņa nav latviete. Un viņa atbild, ka ir latviete, turklāt Marisa Gudrā, kurai jau divus mēnešus nevarēju uzrakstīt vēstuli! Teicu, ka vēlos palīdzēt. Viņa jautāja, vai es varētu strādāt ar brīvprātīgiem, jo cilvēks, kas bija solījis, tomēr netiks. Kāpēc ne, jo mans maizes darbs ir strādāt ar brīvprātīgajiem. Tā es iesaistījos.”

Ceturtdiena

Ieraksts. Kā jau katrā lielā pasākumā, ir savi „bumps” (izcilņi), bet visā visumā viss noritēja, kā paredzēts. Izņemot to, Priedaines Jānis atbrauca ļoti vēlu. Eju uz pirmo vakaru krodziņā, tad audio vizuālā ekipējuma izlādēšana no mašīnas, filmu istabas uzstādīšana... Vakars krodziņā bija labs, bet atnācu atpakaļ, lai satiktu Priedaines Jāni. Viņš kavējās, tāpēc pa to laiku aprunājos ar šefpavāriem Māri un Ēriku. Kad Jānis beidzot ieradās, “Iļģu” mūziķi atnāca palīgā sanest audio vizuālo ekipējumu. Tāds interesants vakars, kad vietējie aktīvisti un populāras personības satiekas. Ar Jāni sakārtojām istabu filmām, jo tās sākas rītvakar. Esmu atbildīga par filmu programmu. Tagad eju gulēt. Ir 1.35.

„Priedaines Jānis jeb Jānis Grigalinovičs-Leja ir vietējā personība, strādā un dzīvo latviešu centrā Ņūdžersijā. Viņš atveda daudz ekipējuma audio vizuālām vajadzībām teātrim un filmām. Ja tas būtu jāīrē no viesnīcas, tas izmaksātu tūkstošiem dolāru,” skaidro Aija Moellere. Savukārt sastaptie šefpavāri Māris un Ēriks ir Māris Jansons un Ēriks Dreibants, kas bija atbraukuši no Latvijas, lai kopā ar viesnīcas šefpavāru sagatavotu svētku noslēguma banketa maltīti un dotu tai modernās Latvijas virtuves piegaršu. „Viņi vienkārši sēdēja, mēs papļāpājām, bija patīkami satikt cilvēkus no Latvijas, dzirdēt latviešu valodu. Viesnīcā visur skanēja latviešu valoda, cilvēki uzreiz teica „labrīt!” un „atvainojiet”, ja vajadzēja tikt garām. Ja kāds amerikānis patrāpījās pa vidu, skatījās uz mums ar lielām acīm,” atminas Aija Moellere.

Piektdiena

Ieraksts. Tā bija gara diena. Bija jāceļas pusseptiņos. Bet relatīvi laicīgi gultā – 23.40. Piesātināta diena, bet labi gāja. Mazie ugunsgrēciņi šad un tad jāpadzēš, bet bija pat laiks aiziet uz atklāšanas koncertu, kas bija lielisks. Brīvā skatuve izdevusies, tirdziņš likās labi apmeklēts. Mans vakara filmu seanss pilns. Ļoti daudz cilvēku uz iepazīšanās balli ar “Iļģiem”, bet es vairs nevaru noturēt acis vaļā. Rīt arī diena un pasākumi.

Filmu programmai Aija Moellere bija izraudzījusies trīs dokumentālās filmas “Vārpa – apsolītā zeme”, ASV dzīvojošās režisores Māras Pelēces īsfilmu ciklu “Trimda dimd” par trimdas latviešu mūziķiem un “Ručs un Norie”. Filma “Vārpa – apsolītā zeme” jeb stāsts par latviešiem, kas izceļoja uz Brazīliju 20. gadsimta pirmajā pusē, pašai Aijai Moellerei bijusi nezināma lappuse Latvijas vēsturē.

“Amerikas latviešu dziesmu svētki ir vairāk kā salidojums ik pa pieciem gadiem, kad cilvēki sanāk no visām malām kopā. Ir tradicionālie pasākumi – koncerti un deju lieluzvedums. Bet liels uzsvars ir uz sabiedrisko pusi un ballēšanos, katru vakaru bija balle, lai cilvēki var satikties un priecāties,” Aija Moellere komentē svētku dažādās norises. „Mums bija vairāk nekā 20 pasākumi šajās četrās ar astīti dienās.”

Sestdiena

Ieraksts. Viss turpinās!

„Sestdien bija tik daudz pasākumu, tā bija ar iespaidiem bagāta diena, ka vakarā es pat nezināju, kam īsti pieķerties. Tajā mutulī esmu iekšā, tas iet uz priekšu. Es biju pirms svētkiem uztraukusies, kā mums ies, jo pasākums nav mazs. Bet sestdienā es atskārtu, ka viss notiek kārtīgi un iet jauki,” atzīst Aija Moellere.

Svētdiena

Ieraksts. Viss iet labi. Ir jauki visur dzirdēt latviešu valodu un mūziku, sadarboties ar latviešiem no visām malām un dažādu nodarbošanos. Tajā pašā laikā mēs visi esam kaut kā vienlīdzīgi, savēji un sasaistīti ar šiem dziesmu svētkiem. Ļoti novērtēju šajās dienās, cik vērtīgi ir skatīties pozitīvi, meklēt atrisinājumus, ne vainu, palīdzēt savstarpēji. Dzirdam labas atsauksmes no dalībniekiem un skatītājiem. Un tas ir galvenais.

Pirmdiena

Ieraksts. Es paliku viesnīcā pieskatīt gatavošanos “Rakstnieku cēlienam” un Bērnu rītam ar “Iļģiem”, kamēr Marisa devās uz Maierhafas simfonisko zāli nokārtot, lai varētu atbrīvot papildus sēdvietas skatītājiem. Līdz ar to man neizdevās aiziet ne uz vienu no kopkora trim mēģinājumiem. Vispār šaubījos, vai dziedāšu, jo piedalos Vašingtonas latviešu korī un biju domājusi, ka dziedāšu. Iznāca puse uz pusi, pirmajā daļā dziedāju, otrajā – skatījos. Līdz ar savu lielo darba apjomu, kas bija pirms svētkiem, pēdējais kora mēģinājums, uz kuru aizgāju, bija jūnija vidu. Svētku laikā bija trīs kopkora mēģinājumi, uz tiem es nepaspēju, jo strādāju. Tad es domāju, vai man vispār pienākas dziedāt kopkorī. Otrs – es fiziski sāku nogurt, nezināju, vai varēšu nostāvēt divas, trīs stundas.

Kopkorī ir tas brīnums, un to zina katrs, kas kopkorī dziedājis, ja tev blakus kāds labi dzied, tu arī dziedi labi. Tā notiek ķēdes reakcija, un koris kopā izklausās brīnišķīgi. Nākot ārā no koncerta, cilvēki runāja, cik tas ir bijis labs, turklāt pat simfoniskā nama darbinieki jūsmoja. Tas dod gandarījumu.

Komentējot šīs dienas ierakstu, Aija Moellere stāsta, ka svētku rīkotāji nebija cerējuši uz tik lielu skatītāju atsaucību, tāpēc pēdējā brīdī nācies rezervēt arī skatītāju vietas balkonā Baltimoras simfoniskā orķestra koncertzālē. Koncertā bijis ap 1800 skatītāju. „Tas bija brīnišķīgs skaits Amerikā. Varbūt 400 cilvēku kopkoris vai 778 dejotāju Latvijā neliekas nekas īpašs, bet Amerikas latviešu svētkiem tie ļoti pozitīvi un labi skaitļi. Mēs esam ļoti apmierināti,” atzīst Aija Moellere.

Otrdiena

Ieraksts. Vēl pirms nedēļas tā biju gaidījusi šo dienu, kad viss būs beidzies, lielais un dažreiz smagais darbs aiz muguras, kad būs palicis tikai maizes darbs un mājas, un dārzs, ģimene. Kad atkal būs laiks sev un manām interesēm. Tā diena ir klāt, bet gaidīto sajūtu vietā ir tukšums un pat žēlums, ka viss ir beidzies. Jau tagad pietrūkst mūsu komandas, sarunas mūsu sazināšanās kanālā apklusušas. E-pastu plūsma, kam vēl pirms nedēļas dažkārt bija grūti izsekot, ir apstājusies. Visu rītu skatījos bildes no svētkiem, "Facebook" videoklipus un citu komentārus. Gribas atgriezties aizvadītajās četrās dienās vēl un vēl.

Gan personīgi, gan objektīvāk skatoties, šie XIV Vispārējie dziesmu un deju svētki ASV bija izdevušies. Apmeklētāju skaits bija lielāks, nekā cerējām. Dzirdējām pozitīvas atsauksmes par organizēšanu, bet visvairāk par augstvērtīgajām programmām. Es atkārtoti sevi pieķeru pie domas, ka mums ir tik daudz talantīgu un dedzīgu cilvēku šeit. Tikai vairāk izkaisīti pa Amerikas plašumiem. Tas prasa lielus pūliņus un resursus no daudzām pusēm, lai visus dabūtu kopā. Bet, kad tas notiek, nav nekādas atšķirības, kuras valsts teritorijā tas notiek. Priecājamies kopīgi par deju soļiem un mums kopīgi uzmetas zosāda, kad spēlē “Saule, Pērkons, Daugava”.

Dziesmu svētku plānošana un izpilde man personīgi bija ļoti izaicinoša, bet tajā pašā laikā laba pieredze, kurā rūdīties un augt. Kas zina, kur tā vedīs tālāk. Ir prieks un lepnums, ka varēju dot savu artavu šī mūsu kultūras fenomena attīstībā, bet visvērtīgākais šajā procesā ir tas, ka esmu ieguvi daudzus jaunus draugus. Un par to es esmu bezgala pateicīga.

Aija Moellere atzīst, ka šo svētku laikā ir daudz iemācījusies par Amerikas latviešu kopienu, par to, cik ļoti tā ir saistīta, liela, dažāda, bagāta un reizē maza. Ja kaut ko izdari labu, slava ātri izplatās, arī sliktā slava…

„Šajos svētkos atskārtu, cik labi, ka abas puses sanāk atkal kopā, ka Amerikas latvieši un Latvijas latvieši ir vienādi patriotiski un aizrautīgi, dzied tās pašas dziesmas un dzied tikpat labi, viņi visi cenšas darīt to labāko. Nav nekādas atšķirības, kurā pusē tu esi uzaudzis.

„Deju lieluzveduma beigās visi dziedāja "Daugav's abas malas" un pēc kopkora koncerta - "Pūt, vējiņi",” svētku spilgtākos emocionālos brīžus atceras Aija. „Visi piecēlās kājās, sadevās krusteniski rokās un šūpojās mūzikas ritmā. Un pašās beigās, kad jau dziesma beidzās, tad mēs viens otram ciešāk paspiedām roku. Tas bija brīnišķīgs un atkārtots apliecinājums mūsu kopīgai latviešu dzīvesziņai.”

„Man bija liels prieks no paša sākuma, ka tas kodols, cilvēki, kas iniciēja to ideju, ir trešās paaudzes latvieši, viņu vecvecāki bija tie, kas izbrauca  no Latvijas. Varbūt latviešu valoda viņiem nav tik perfekta, bet patriotisms, atdeve un degsme par latvietību un turpināt tradīcijas, uzturēt to dzīvu ir daudz lielāka par dažu labu, kas varbūt dzīvo Latvijā,” vērtē dienasgrāmatas autore.