Latīņu valodā klases darbs. Roba noskaitusies uz mums līdz nāvei, jo skaidri jūt, ka mēs neviens nemācamies. Visas špiko uz nebēdu, kaut arī Roba stāv vai blakus.

Krievu valoda. Ksenija Nikolajevna buras kaut ko par kādiem Ņekrasova „dzelzceļiem”, ko mužiki cēluši. Pāris meitenes izsauc, visumā mierīgi. Jauki tikai tas, ka paziņoja, ka septītā stunda nenotiks.

Natālijas Draudziņas 7. vidusskolas, toreizējās meiteņu skolas, b klases meitenes izlēma rakstīt klases dienasgrāmatu, rūpīgi dokumentējot mācību stundās notiekošo. Laika posmā no 1949. gada rudens līdz 1951. gada pavasarim tika pierakstītas trīs klades, kas visus šos gadus glabājās pie bijušās klases vecākās Brigitas Andersones. Fragmenti no tās un pašu rakstītāju komentāri raidījumā Latvijas dienasgrāmata.

Pirmā stunda – fizika. Miķelis izsauc Viju B. un prasa kaut ko par šķidrumiem. Laikam viņam gribas dzert, jo cilvēks mēdz runāt par to, kas viņu interesē. Nākošā Miķeļa nagos krīt Ruta, kas pa to laiku rēķināja uzdevumus un tā nu ir nezināšanā  un stāv un lauza savu galvu.

Klase pa to laiku nodarbojas ar  ko citu. Ausma L. sit mušas, jo tās lido uz viņas degunu kā uz medus podu. Velta Zv. stāsta Maigai savu piedzīvojumus  un žāvājas. Rasma apskata Voitāni, jo pēc garās svētdienas  aizmirsies, kā tā izskatās.

"Pirms pāris gadiem kārtējā klases meiteņu saietā šīs burtnīcas nonāca manās rokās, jo mana mamma Velta Maistreviča bija viena no šis klases skolniecēm. Mani pārsteidza gan meiteņu uzņēmība pierakstot teju ikdienas  klasē notiekošo,  gan arī viņu dumpinieciskais gars un sava veida huligānisms," atklāj raidījuma autore Zane Lāce.

No toreizējām delverēm izauga  skolotājas, ārstes, medmāsas, aktrise, režisore, inženieres, ekonomistes. Daudzas no viņām  vairs nav šai saulē, bet tās, kuras vēl ir un  kurām veselība atļauj, tās aizvien ik gadu Pūpolu svētdienā, tiekas pie bijušās klases vecākās Brigitas Kļaviņas, cilā senas fotogrāfijas  un atceras savas skolas gaitas.

Ieskatam daži ieraksti no vidusskolnieču dienasgrāmatas

1949. gada 24. oktobrī

Pirms stundām radās šī ideja – rakstīt klases dienasgrāmatu. Tika pieņemti „darba statūti”. 

Noskan zvans. Miķelis jaunā šlipsē un labā gara pacilājumā iesoļo klasē. Klases darbi vēl nav izlaboti, jo Miķelis  vakar bijis aizņemts. Laikam taču randiņš .

Top izsauktas Lukstiņa un Zdanis (Zdanovska).

Miķelis pēc vakardienas laimīgs. Smaids ar varu laužas pār viņa zaķpurniņu. Tīri kā iemīlējies skolaspuika. Zdanis ar visu muldēšanu dabū ļoti labu atzīmi - 4; izpalīdzējis  Miķeļa labais štimmungs. Tik labas atzīmes viņš reti kad liek.

Arī Lukstiņai - četri. Izsauc vēl Upatnieci un Valdmani.

 Āāāuuu! Noskan Baibas Bērziņas žāvas. „Piecelieties, pastāviet, citādi Jums miegs nāk!” noskan Miķeļa balss. „Nāciet atbildēt- ar uzdevumu burtnīcu!”

Baiba galīgi  samiegojusies, izmisīgi veras klasē. Miķeļa zaķpurnā parādās uzvarētāja smaids. Baibai – trijnieks, un Miķelis liek atkal stāvēt kājās, lai neaizmigtu. Sāk skaidrot jauno stundu, kaut ko par kalorimetru un biezām korķa zolēm. Kāds termins fizikā tiek apzīmēts ar  - tēta (theta), mēs sākām -  labāk sakām papa. Papa turpina atdzist līdz kādai tur temperatūrai vai līdz mammai. Jocīga tā fizika.

Starpbrīdī visas ar taloniem ķepiņās drāžas pa trepēm lejā uz krogu pusdienās. Šodien mūs baroja ar  pusi smalkmaizītes un ķīseļa glāzi.

Latīņu valodā klases darbs. Roba noskaitusies uz mums līdz nāvei, jo skaidri jūt, ka  mēs neviens nemācamies. Visas špiko uz nebēdu, kaut arī   Roba stāv vai  blakus.

 Krievu valoda. Ksenija Nikolajevna buras  kaut ko par kādiem Ņekrasova „Dzelzceļiem” ko mužiki cēluši. Pāris meitenes izsauc, visumā mierīgi. Jauki tikai tas, ka paziņoja, ka septītā stunda nenotiks.

Vēsturē ienāk Kāpostgalva un viņai notiek dialogs ar Baltkāju tīri dusmīgā mažorā. Protams, Baltkāja netur par vajadzīgu piecelties un dialogs notiek abām sēžot. Kāpostgalvai zeķes sagriezušas kā skrūves spirālvītnes.

Zdanis izspēra savu garo roku kā Eifeļa torņa smaili, lai parādītu uz kartes tādu stratēģisku punktu kā Havaju. Havaja esot Amerikas cukurtrauks. Mūsu havajās vēl nekādi saldi atribūti nav atrasti.

Baltkāja nobeigusi savu dialogu ar Kāpostgalvu, nomierina nervus  mierīgā snaudienā. Sejas izteiksme viņai tāda, ka varētu noņemt pēcnāves masku.

Rakstīja Valda Brītiņa un Vija Bunka

1949. gada 25. oktobris

Latviešu valodā klase izrada teicamu apzinīgo disciplīnu, respektīvi  stunda norit garlaicīgi.

Algebras stundu sagaidām ar mežonīgu aurošanu. Amālija mūs apsauc ar vārdiem: „Kas tad nu tā pa kliegšanu?” Muļķīgs jautājums! Kliedz tādēļ, ka patīk. Izdala klases darbu, kas esot labi uzrakstīti. Sarunas izraisās par špikošanu. Visi svēti pagalvo, ka nešpikojot.

Rakstīja Ligita  Baltkāja un Vija Grauda

1949. gada 26. oktobrī

Krievu valoda. Ksenijai Nikolajevna, jāatzīst, ir  vislielākā autoritāte no visiem skolotajiem - prot ieturēt klasē klusumu bez histēriskas  kliegšanas (nevis kā Kuršics). Šodien gan Bērziņa pēdējā solā  sāk demonstratīvi  zviegt,  arī Brītiņa  viņai pa laikam piebalso. Ksenija  veltī viņām brīdinošus skatus.

Tad nāk rasēšana. Sarunas visos stūros. Tiek izdalīti ekstra ielūgumi uz balli Pionieru pilī, pret  ko skolotājs Andrejs Stūresteps mēģina  pretoties, bet viņa  balss izgaist kaut kur nebūtībā.

Dzirdama dziesma „Es zārkā gulēdams”. Grauda  un Bērziņa tēlo indiāniešu divkauju, kas viņām  spoži izdodas. Abām  rokās mirdz apžilbinoši naži. Bērziņa apvijusi efektīgu lentu, kas vēlāk, pēc ilgas  apskatīšanas parādīja lielu līdzību ar parastu kleitas jostu. Abu sejas izteiksmes ir šausmīgi neģēlīgas un atbaidošas. Andrejs, ko visa 7. vidusskola pazīst kā miermīlīgāko cilvēku pasaulē, iet steidzīgi novērst šo asins izliešanu. Viņš raida Graudiņu ārā no klases, bet šī – spītīgā indiāņu paure, neiet un izbrīnījusies prasa „Kādēļ?”. Andrejs atmet ar roku, un kā cilvēks, kas atteicies no dzīves priekiem un bēdām, apātisku sejas  izteiksmi attālinās  virzienā uz tāpeli, kur sāk kaut ko zīmēt, kas mūsu klasi 100% neinteresē.

Bunka raksta mīļai māmiņai uz mājām vēstuli. Zdanis žāvājas, un es esmu pārsteigta,  ka tik mazam cilvēkam var būt tik plata mute.

Rakstīja Rita Krēgere un Vija Dreimane

1949. gada 29. oktobrī

Politstunda. Vada Kursītis, jaunais students. Vispirms bāršanās par zemo disciplīnas līmeni. Tas esot vissāpīgākais mūsu klasē. Sāk lasīt referātus. Kursītis groza galvu pa labi  un pa kreisi. Pēc tam atkal raksta un prasa dažādus jautājumus, uz kuriem viņš tikai ar pūlēm dabū atbildes. 

Beidzamā stunda – trigonometrija. Nezin no kurienes uz Brigas sola uzkrīt portfelis. Briga bēdājas, ka visas skrūvītes esot izkritušas. Ienāk  Amālija. Vija B. lamājas, ka nekā nezinot un piesauc velnu. Vēl pagaidām viņš nav redzams, varbūt drīzumā parādīsies. Vija un Valda viena otru apstrādā ar lineāliem un nelāgiem izteicieniem. Benita  uzvedas uzkrītoši   mierīgi. Laikam  negrib  nokļūt dienasgrāmatā. Bunka taisa tādas grimases, it kā ēstu dzīvas  austeres. Velta guļ uz galda  un žāvājas.

Rakstīja Brigita Kiške

1949. gada 4. novembrī

Šodien  gan traka diena. Mums  jau astoņos jābūt  skolā, jo tuvojas Oktobra  svētki. Krūmiņa visu rītu trenkā mūs pa Tērbatas ielu un jābļauj trīskārtējs  Urā! Gājām un bļaustījāmies tā kā dumji, lai dumiem būt ko brīnīties. Nākot atpakaļ sētā vēlreiz bija jānobļauj Urā! Visi skolotāji sanāca pie logiem. Direktore sacīja, ka neesot izskanējis diez cik skaisti, kaut gan mēs patiešām stipri bļāvām. Lika  bļaut  un sumināt otrreiz. Lai gan  nemaz labāk  neiznāca, tomēr  sacīja, ka nu gan esot labi.   

Rakstīja Baiba Gulbe un Rasma Voitāne

1950. gada 25. septembris

Šorīt klasē jau no paša sākuma valda liels uztraukums, jo darbu sevišķi daudz, proti, jāšpiko  ģeometrija, loģika, vācu valoda un vēsture. Klasē ir klusums ko pārtrauc dažādas skaņas, piemēram: Vai tev ģeometrija ir? Jā, ir, bet pēc tam dod man. Bet atbilde skan sērīga : ”Jā, jā došu, bet man  pašai  vēl nav viss nošpikots.”

Fizikā ejam uz Miķeļa skabūzi. Viņš izsauc Veltu Maistreviču. Velta stāsta visu skaidri un tekoši, bet te pēkšņi Miķelis  iejautājas: ”Jūs sakāt, viena tūkstošā daļa, bet es tak nezinu no kā? Vai no jūsu miesas, vai?” Tāds jautājums Veltu pārsteidz, lai viņu nomierinātu  Miķelis Veltai ieliek trijnieku.

1950. gada 13. oktobrī

Vācu valoda pie mums tik ļoti nemīlētā Zaura. Gribam izdarīt mēģinājumu ar smaržu izplatīšanos telpā. Iesmaržinām puķes, galdautu, pat spalvaskātu. Parādoties Zaura milzīgajai figūrai, klasi pāršalc smiekli. Bet tas ir tikai uz īsu brīdi. Mēģinām savaldīties, bet tas nav iespējams, jo notiek kolosāls skats - pa  priekšu soļo Zaurs, jau mazliet savu snuķi raustīdams, bet Kiškens tam iet no mugurpuses un lej virsū odekolonu. Zaurs pieiet pie galda,  izšķobās, bet tomēr neko nesaka. Stunda beidzas diezgan miermīlīgi.

Rakstīja Rasma Avotiņa

1950. gada  21. decembrī

Nu vairs nav labi- šausmīgie klases darbi, jeb kā viņus sauc par ministrijas kontroldarbiem. Latviešu valodā gan vēl puslīdz labi izgāja – daudz piecinieku  un divnieka nav neviena. Krievu valodā gan uzrakstījām bēdīgi. Bez tam vēl jaunumi, kas satrauc daudzas deju mīļotājas – aizliegtas burvīgās dejas, kā piemēram tango, fokstrots, rumba. Lai nu kā, cita skeptiski nosmīn bārdā, tik un tā nekas jau iznākt nevar, jo kur nu tā uzreiz mācīs un dejos tādas  garlaicīgas dejas kā padespaņ vai kādu tur pakatru (pas de quatre).

Rakstīja Ligita Baltkāja

1951. gada marta sākums

Atļaujiet man kolēgas, jūs visas  apsveikt ar atkalredzēšanos un piedevām pamatīgi izlamāt par to, ka nerakstāt dienasgrāmatu un nerūpējaties par jaunas iegādāšanas. Tā jūsu vainas dēļ pagāja secen, piemēram tas, ka mūs Analogs uzaicināja sēdēt pēc stundām par roku necelšanu, ka mēs dziedājām „Pidriķis staigā…” un citi gadījumi, kurus būtu labi bijis padarīt nemirstīgus. Galu galā, kas bijis, tas bijis. Pievērsīsimies priekšdienām, tas ir, nākotnei. Es līdz zemei klanos Baltkājas priekšā par to, ka viņa parūpējās par jaunas dienasgrāmatas iegādi. Nopietni atgādinu: rakstiet tikai tās, kuras var un grib rakstīt. Pildiet kārtīgi savu pienākumu, pašām būs prieks vēlāk lasīt!

 Ar sveicienu draudzīgi asti  kustinādams, Vecais Šakalis – Rita Krēgere