Kā ēd Klifs Grants, cikos dzemdēja Ponta, kādas acis ir Šiko: šķirstām Rīgas Zooloģiskā dārza zīdītāju nodaļas kopējas un speciālistes Aļonas Mihailovas daudzu gadu garumā rakstītu dienasgrāmatu par viņas izauklēto tīģeru un lauvu gaitām. No vienas puses – pieraksti dienasgrāmatā par dzīvnieku noskaņojumu, uzvedību un veselības stāvokli, no otras – Aļonas stāstījums par viņas attiecībām ar šiem lielajiem kaķiem.

 

Šīs Latvijas dienasgrāmatas veidotāja Zane Lāce nedaudz atkāpjas no jau ierastā nedēļas grafika, jo viņa devās uz Rīgas Zooloģisko dārzu, lai kopā ar zīdītāju nodaļas speciālisti Aloņu Mihailovu pārlapotu dienasgrāmatas, kas rakstītas dažādos gados, bet tur datētie notikumi atsauc atmiņā Aļonai, kā viņa teic “viņas bērnus” - pašu slavenāko tīģerēnu Klifu Grantu, lauvu pāri Šiko un Pontu, citus lielos kaķus un lācēnus. Šie ir septiņi pastāsti par ikdienu zoodārzā, par dzīvnieku paradumiem un attiecībām gan savā starpā, gan ar kopējiem laika posmā no 1991. gada līdz aizpagājušai nedēļai.

Aloņa Mihailova Rīgas Zooloģiskajā dārzā strādā kopš 1991. gada. Viņas kolēģi saka, ka Aloņas mierīgais un līdzsvarotais raksturs ir galvenie trumpji, kas palīdz viņai darbā ar plēsīgajiem dzīvniekiem. Rīgas Zooloģiskais dārzs jau vairāk nekā 20 gadus ir iesaistījies apdraudēto Amūras tīģeru saglabāšanas un vairošanas programmā, un veiksmīga tīģeru pāra izveide nebrīvē ir grūts un atbildīgs darbs, kas prasa milzīgu pacietību no darbiniekiem. Pirmās Aļonas izauklētās tīģerienes Santas gaitas nav datētas dienasgrāmatā, jo tās rakstīšana sākta tik 1997. gadā, tāpēc vispirms Aļonas atmiņas par 1991. gadu, kad viņa sāka strādāt zoodārzā.

Santa

“Tas bija pirmais no lielajiem bērniem, kas man joprojām ir prātā,” tā par tīģerieni Santu saka Aļona Mihailova. “Tas ir pirmais no izbarotajiem dzīvniekiem, pie kuras vairākas reizes biju ciemos Prāgā, un viņa pazina. Tiešām bērns, kurš dziļi palicis.”

Astra un Arts

Esam nonākuši pie 1997. gada ierakstiem, pie tīģerienes Ambras bērniem - Astras un Arta. Ieraksts dienasgrāmatā 1997. gada 5. oktobrī vēsta, ka tīģeriem dots āzis ar ādu, vistas kājas un liellopu aknas, bet nekas nav ēsts.

“Lielajiem kaķiem ir tā, ja viņi līdz gada vecumam nav iemācījušies ēst kādu konkrētu gaļu, pēc tam viņiem to nevar iemācīt, jo viņi to neasociē ar ēdienu. Tāpēc cenšamies līdz gadam pēc iespējas vairāk gaļas veidus piedāvāt dzīvniekam,” atklāj Aļona Mihailova. Zoodārza dzīvnieki saņem pārtikā jau nogalinātus dzīvniekus, jo viņi paši nemāk nogalināt, un ar ēdienu, kā zināms, nedrīkst spēlēties.

Aļona dienasgrāmatā arī fiksējusi, ka tīģeri furfina. “Viņi tā sevi iedrošina, kad viņi sasveicinās, viņi furfina. Kad audzinājām Klifu, mēs praktiski visu laiku atradāmies zoodārzā, kad zvanīja kādam telefons, tu automātiski pacel klausuli un nevis saki čau, bet furfini. Savējie saprata,” stāsta Aļona Mihailova.

Sarunas ar Aļonu Mihailovu ieraksts notiek zooloģiskā dārza lauvu mājā, kur gaiteņa galā ierīkots neliels, vienkāršs atpūtas stūrītis darbiniekiem: skapis, galds un pāris krēslu, bet līdzās ir lauvu mītnes iekštelpas, pagaidām gan te ir tik viena ķepaina iemītniece - Torija. Un ja reiz runājam par spēļmantiņām, tad Aloņa man vedina pie Torijas būra - lauvene pārtrauc pusdienas snaudu un sajūsmā piespiežas pie restēm, - zina, ka tūlīt uzmanība tiks pievērsta viņai.

Torija

Torija ir atbraukusi uz Rīgu no Tallinas un te būs tikai pusgadu. Viņa esot ļoti jautra lauvene, lai arī cienījamā vecumā – Torijai ir 12 gadi. Torijai patīk mantiņas – bumbas, riepas, maisi ar salmiem, viņa guļ tos apķērusi kā bērni mīļmantiņas.

“Pirmās dienas viņa slikti ēda, vienā brīdī viņa piespiedās pie malas, un es sāku kasīt viņai sānus un sarunājos, viņai bija tāds pārsteigums acīs, ka šitais cilvēks, ko viņa vēl nepazīst, saprata, ko viņa gaida. No tā brīža sākās lielāka kontaktēšanās, jo tagad nav dienas, kad nekasītu viņai sānu, viņa to gaida,” bilst Aļona Mihailova.

Šiko un Ponta

1998. gada 11. novembrī no Lisabonas atbrauca lauvas Šiko un Ponta. “Jo vairāk šo pāri iepazinu, jo vairāk man radās cieņa pret viņiem,” atklāj Aļona Mihailova. Un stāsta arī, cik sirsnīgi rīkojusies Ponta pēc dzemdībām, kad viņa nolēmusi, ka ir laiks tēvu iepazīstināt ar mazuļiem. Viņa piegājusi pie Šiko un maigi pieglaudusies klāt, un aizvedusi viņu pie bērniem. Par to vēsta arī ieraksts dienasgrāmatā 1999. gada 3. septembrī.

Lācēni

Lai arī Aloņas darba diena pārsvarā norit, kopjot lauvas un tīģerus, tomēr viņas kontā ir arī citi zvēri. Savulaik viņa ir auklējusi arī lāču mazuļus.

“Reiz piedzima lācēni, un viņi bija nedēļu ilgāk noturēti pie mātes. Tie jau bija zvērēni, kuri ēst vēl nemācēja, bet jau bija ar zobiem un nagiem, nešpetni un pārbijušies. Bet bērns ir bērns, un ir jāiemāca ēst. Kad viss sprosts bija ar putru izsmērēts, jo viņi neēda, sita pa bļodām, un putra gāja pa gaisu. Apsēdos stūrī un sāku domāt, kā panākt, lai viņi saprastu, ka tā masa, kas ir bļodā, ir jāēd. Atcerējos, kā mēs mazo māsu barojām, kad negribēja kaut ko ēst, čāpstini, imitē, cik putra ir garšīga un neko labāku tu neesi ēdis.

Es apsēdos pie tām bļodām un čāpstināju. Trīs stundas no vietas es čāpstināju un bāzu pirkstu putrā, un rādīju, cik tā putra ir garšīga. Vienā brīdī lāči neizturēja, metās bļodās bļaudami, lamādamies, bet ēda,” stāsta Aļona Mihailova un arī atklāj, ka pati pēc tam trīs dienas nav varējusi ne ēsti, ne runāt, no ilgās čāpstināšanas mēle bijusi sapampusi.

Klifs Grants

Kopš 2000. gada zoodārzā nebija piedzimis neviens tīģeris, tāpēc ar lielu sajūsmu tika saņemta ziņa, ka 2011. gada 30. jūlijā tīģeru pāris Vasja un Katrīna kļuvis par vecākiem trim mazuļiem. Publikācijas tā laika presē liecina, ka īsi pēc priecīgā notikuma sekoja bēdīga vēsts, ka izdzīvojis tik viens mazulis, un vēl vairākus mēnešus pēc tam zoodārza darbinieku un veterinārārstu brigāde ikdienu sekoja līdz šī izdzīvotāja liktenim. Pateicoties kopēju un mediķu pūlēm, Klifs atveseļojās un dzīves pirmos mēnešus pavadīja kopā ar rotaļu biedru – suni.

“Mēs pa dienu viņu laidām blakus tīģeriem, lai zina, ka viņš ir tīģeris, nevis suns vai cilvēks (..) Mēs Klifam nopirkām kucēnu, lai viņam būtu jautrāk un viņš būtu drošāks. Ilgi meklējām kucēnu, kurš būtu pietiekami liels un spalvains un izturētu tīģerēnu. Komiskākais ir tas, ka kucēns aug ātrāk nekā tīģerēns un viena vecuma kucēns un tīģerēns ir dažādi dzīvnieki spēka ziņā. Pirmajā laikā Prada (kucēns) viņu staipīja un koda kājās, nabaga tīģerim bija, ko turēt. Vienā brīdī viņi izlīdzinājās spēku ziņa, iemācījās spēlēties un radās sirsnīga draudzība,"par Klifa bērnību stāsta Aļona Mihailova.

Vakaros Klifam paticis, lai viņu sabužina, un viņš negribējis kopēju laist prom. Reiz viņš savu kopēju aiz jakas malas ievilcis atpakaļ būri un iegāzis salmos, tā pirms iet mājās Aļona Mihailova vēl kādu laiku pavadījusi ar tīģeri klēpī, lai viņam pietiktu mīļuma, ko viņš gribēja pirms nakts miega.

Amūras tīģeri, kāds ir arī Klifs Grants, ir viena no apdraudētajām sugām pasaulē un tieši šis tīģeris no saviem vecākiem ir mantojis ļoti augstvērtīgu ģenētisko materiālu. Tas nozīmē, ka dzimta var turpināties ar labiem un veselīgiem pēcnācējiem. Starp citu pagājušā gada rudenī Klifs un viņa sieva tīģeriene Saminka Bezansonas zoodārzā Francijā kļuva par vecākiem trim tīģerbērniem.

Odins, Tors un Katrīna

Šobrīd Rīgas zooloģiskajā dārzā ir divi tīģeri - Katrīna un viņas dēls Odins. Kad pirms pāris nedēļām Zane Lāce sāka veidot šo ierakstu, tad vēl blakus Odinam bija viņa brālis Tors, kurš nu jau tagad mājo Gruzijas zooloģiskajā dārzā.

“Odins, kad bija mazāks, strādāja kā diplomāts. Ja māte Katrīna ar Toru kašķējās, viņš vienmēr gāja starp viņiem un mēģināja nogludināt visus konfliktus,” par tīģeriem stāsta Aļona Mihailova. Par tīģerieni Katrīnu atklāj, ka viņa arī izturoties kā imperatore un tāpēc arī tikusi pie šī vārda. "Jau kā 10 mēnešu vecam tīģerēnam viņai bijis kārtīgs raksturs un cits vārds viņai arī nepiestāvētu. Katrīnai vienmēr pieder pēdējais vārds," bilst Aļona Mihaiova.

 

Tā pāršķirstot dažādu gadu pierakstus zoodārza tīģeru un lauvu dienasgrāmatā ielūkojāmies septiņos pastāstos ar un par Rīgas zooloģiskā dārza zīdītāju nodaļas zooloģi Aļonu Mihailovu un viņas izaudzinātajiem zvēriem. Lauvas sānus ieskājot un tīģerus tuvplānā skatot, labprātīgi dienesta stāvokli izmantoja šī raidījuma veidotāja Zane Lāce. Paldies par palīdzību raidījuma tapšanā sakām Rīgas Zooloģiskā dārza pārstāvim Mārim Lielkalnam.