Teātris ne reti viņam uztic galvenās lomas. Latvijas Nacionālais teātris 99.sezonu atklāja ar Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūku” iestudējumu. Tā skatuves versiju veidoja režisore Indra Roga, un Gundaram Grasbergam atkal ir galvenā loma. Viņš atveido Franci Sebaldu. Kas ir Gundars Grasbergs? Ko viņš domā? Ko jūt uz skatuves un bez tās? 

Dienasgrāmatu izrādes "Klūgu mūks” tapšanas laikā raksta Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs.

Steidzīgās pirms pirmizrādes nedēļas notikumus Gundars Grasmanis pierakstījis ar roku. Kāpēc? Jo nav citas pieredzes. “Pēdējos gadus 20 – 35 neesmu neko piefiksējis, neesmu rakstījis ne dienasgrāmatu, ne kādus domu aizmetņus. Vienīgā rakstīšana saistās ar izrādēm, reizēm, lai nākot tuvāk pirmizrādēm, sakopotu tēla domāšanu. Tad nākas kaut ko pierakstīt. Bet tie jau ir lomas notikumi. Fiksējis savu dienasgrāmatu? Nē,” atzīst Gundars Grasbergs.

Rakstot aktieris atklājis, cik liels ātrums valda ikdienā. “Man nav laika apsēsties un rakstīt, piefiksēt savus dienas notikumus,” ta Gundars Grasbergs.

Pirmdiena, 4. septembris

Rīts iesākās ārkārtīgi haotiski. Kā nu ne, ir atsākušās skolas gaitas, vecākais un vidējais dēls sāka iet skolā. Daudz kas ir no jauna, kamēr viss sakārtosies un ieies normālā ritmā.

Man šī ir vienīga brīvdiena līdz “Klūgu mūka” pirmizrādei 14. septembrī. Tālāk sāksies maratons līdz spēku izsīkumam, un es jau nojaušu, cik traki tas būs. Tāpēc šodien man ir plānā paveikt daudz sadzīviskas lietas.

Divpadsmitos man ir jābūt Operā, jo ir jāveic foto sesija koncertam “Mirkli pirms”. Fotografējamies ar operas solistiem operas alus pagrabā. Nemaz nenojautu, ka operā ir arī šādas telpas. Tagad tur ir sūkņu māja. Uz šo projektu mani aicina draugs, fantastisks pianists Mārtiņš Zilberts. Latviešu kamermūzika, kas tapusi pirms Latvijas dzimšanas. Man ir jāsaķer tās domas, kas valdīja tautā, inteliģencē pirms notika šis brīnums – piedzima Latvijas valsts. Šis koncerts būs novembrī, par to domāšu pēc pirmizrādes.

Tad man jāskrien uz interviju reģionālajā televīzijā par “Klūgu mūku” un sezonu. Atteikties nav iespējams, jo tie obligātie reklāmas pasākumi. Kā parasti tikai pēc raidījuma saprotu, ko un kā teikt.

Mana brīvdiena ir pagājusi vienā skrējienā. Rīt teātrī ir divas caurlaides.

Otrdiena, 5. septembris

Rīts iesākās ārprātīgi. Mēs visi aizgulējāmies. Līdz pirmajai stundai palikušas 20 minūtes. (..) Līdz ar zvanu esam klasē. Vēlāk domāju, labi, ka puikām ir tāda pienākuma sajūta. Viņi negrib nokavēt. Es arī visur ierodos kādu minūti agrāk. Man nepatīk, ka mani gaida. Puikām izrādās ir tas pats.

Teātri pirmā caurlaide. Lai domas sasietu un izietu cauri izrādes zīmējumu,  “bliežam uz pilnu klapi”. Vēlāk pats saprotu, ka tas viss bija par skaļu un par brutālu. Ne tā, kā vajag. Bet izplosīties ir svētīgi. Secinājums – izrāde ir apmēram četras stundas gara un nemaz neietilpst viena mēģinājuma laikā.

Vakarā atkal tas pats. Saprotu, lai šo lomu nospēlētu divas reizes dienā, ir vajadzīgs ļoti daudz spēka. Pēc mēģinājuma režisores komentāri. Viņa noformulē izrādes stāstījuma veidu – ielēkt atmiņu kamolos un savākt tos kopā, savu dzīvi savākt no atmiņu drumslām. Ļoti derīgi un tieši laikā.

“Saprotot emocionālos notikumus, kas šajā lomā ir ierakstīti, loma sakārtojas pati no sevis. Tādā ziņā man bija viegli. Daudzas reizes dienā to darīt ir sevi patērējoši, bet saprast un izdarīt bija viegli,” par to, kā tapis Franča Sebalda tēls, stāsta Gundars Grasbergs. “Bez pilnīgas iejušanās te nevar. Vienīgais, pusi izrādes es atskatos uz savu dzīvi, vai tas ir bijis tā vērts. Viņš ir upurējis visu, lai būtu priesteris, deputāts, lai strādātu, lai celtu, lai veidotu Latvijas nākotni. Ārkārtīgi daudz upurējis privātajā dzīvē. Tad kādu sekundi pirms nāves ir domas, kas ir bijis tā vērts. Tas ir liels jautājums. Ir ārkārtīgi skaisti vārdi, ko saka viņa jaunības mīlestība Zuze: “Kā var mīlēt visus, ja tu dzīvē neesi mīlējis vienu.” Šī doma nelaiž vaļā.”

Trešdiena, 6. oktobris

Arī divas caurlaides teātrī. Ir iestājies kopējais nogurums, vakara mēģinājumā strādājam tikai pie konkrētām ainām, lai ielēktu konkrētā lomā. (..) Vakarā pilnīgs pārgurums. Miegs.

Ceturtdiena, 7. septembris

Es neko nevaru un negribu pierakstīt, jo tas nav izstāstāms, kas notiek ar aktiera organismu pirms pirmizrādes. Viss kaitina un gribas domāt tikai par lomu, bet praktiskā dzīve un sadzīve netiek atcelta. Par to es sarakstīšu grāmatu, kad būšu pensijā. Varbūt.

Lai vakarā atslēgtos, diemžēl ir jāsāk lietot alkohols.

Piektdiena, 8. septembris

Caurlaide. Ļoti nepatīkami, nervi, nervi, sasprindzinājums un nervi. Atbrīvoties varu tikai uz izrādes otro daļu. Pārlieku liela spēka tērēšana un centība. Tā jau saka, ka centība ir aktiera lielākais ienaidnieks, bet es sajūtu ārkārtīgu palīgu izrādē. Tā ir mūzika. Indrai Rogai ir īpaša mūzikas izjūta un izrādes atmosfēras izjūta. Tas ārkārtīgi palīdz. Ir izvēlēti ļoti ēteriski un vertikāli Pētera Vaska mūzikas fragmenti un aktieriski mani vajadzīgajos brīžos viņi paceļ un aizved emocijas vajadzīgajā gultnē. Skaņu celiņš pilnīgi atbilst Franča Sebalda iekšējiem notikumiem.

Sestdiena, 9. septembris

Ļoti svētīgs mēģinājums. Iepriekšējā mēģinājumā režisore teica par elpu – pareizi nospēlēt lomu nozīmē pareizi elpot. Tagad es saprotu, ka es pareizi iesāku šo lomu, jo caur elpu meklēju bezspēcīga izdzīta un apmulsuša cilvēka pašsajūtu. Tas palīdzēja atbrīvoties. Ļoti svētīgi Arī tālākais izrādes zīmējums saslēdzās un iedeva aktierisko brīvību.

Vakarā atkal ir tehniska caurlaide, rīt – divas.

Svētdiena, 10. septembris

Pirms rīta mēģinājuma režisore lūdz, lai neejam caur jau iestaigātiem zīmējumiem, bet paskatāmies caurlaides mēģinājumos mazliet uz lomu no malas. Tā dodot ceļu jaunām domām, pielāgošanās veidiem. Man pirmajā cēlienā ir brīdis, kad iekrītu tādās jaunības atmiņās, esmu uz skatuves, neko nedaru, tikai ir acu kontakts ar mana tēla vecākiem.

Un pēkšņi man iešaujas prātā doma, kas ir manas lomas emocionālais kodols, kas man dod degvielu iziet cauri visai izrādei. Es to ilgi biju jau meklējis. Šī būs turpmāk svarīgākā vieta izrādē, saprotu, cik daudz mani vecāki ir upurējuši, lai es būtu. Tie ir mani dievi – mans tēvs un mana māte.

Es šajā brīdī esmu Latgalē izredzēts cilvēks – tēvs atrauj no sirds naudu, lai es varētu mācīties, mātes griba, lai es kalpoju vienīgi Dievam. Mātes griba ir Dieva griba. Un te mana apziņa, sākoties izrādei, ka es neesmu īstenojis savu vecāku uz mani liktās cerības. Man pirms nāves vajag iegūt izlīdzināšanu un piedošanu no saviem vecākiem. Es citādi neredzu Dievu.

Tas man saslēdzas ar to dieva ideju, kas ielikta brīnišķīgajā seriālā „Jaunais pāvests” (“The Young Pope”) ar Džūdu Lovu. Es vasarā noskatījos pirmo sezonu, tieši domājot par izrādi “Klūgu mūks”. Viņš izdarīja brīnumu lietas, viņš kļuva par pāvestu, tikai tāpēc, lai ieraudzītu savus vecākus. Viņš, arī esot pāvests, viņš neredzēja Dievu. Viņš to meklēja – Dievu, savus vecākus.

Tās ir attiecības, ko risina Francis Sebalds, tās ir attiecības, ko mēs neapzināti risinām savā dzīvē. Šī doma piedzima un ārkārtīgi silda sirdi. Es jūtu, ka izrādi viss būs labi.

Aktiera domas fiksē Matīss Rutks (pieci.lv)