Dienasgrāmatu raksta TV producente un režisore Ilze Lasmane-Brože, filmējot latviešus pasaulē. Nupat viņa atgriezās no Japānas, kur filmēja stāstu par tur dzīvojošu latviešu puisi, savukārt tagad top paralēlais stāsts - par Latvijā dzīvojošu un strādājošu japānieti.

“Darbu sakarā daudz rakstu, lai paturētu domas pavedienu, kas raisījies, satiekot cilvēkus. Daudz rakstu ar roku, man ļoti patīk rakstīt ar roku. Rokraksts ir ārprātīgs. Nezinu, vai citi var izlasīt. Ja domu gājiens ir straujš, visi burti izskatās vienādi.” atklāj Ilze Lasmane-Brože.

Pirmo reizi pa īstam lielā kladē ar roku rakstījusi televīzijas producente Ilze Lasmane-Brože. Cilvēks, kurš kardināli mainījis savu dzīvi un nodarbošanos, cilvēks, kurš ir ļoti radošs un aizrautīgs. Viņa bija ceļā, pierakstīja savas sajūtas, domas un notikumus. Brīžiem sajūk dienas un naktis, starp Rīgu, Daugavpili un Japānu. Bet tam nav būtiskas nozīmes.

Pirmdiena. Vilciens Rīga – Daugavpils

Visam reiz ir pirmā reize. Patiesību sakot, katrs mirklis mūsu dzīvē ir pirmreizīgs un unikāls, bet, ja gribas runāt par ko taustāmāku, ilgākā laika periodā izbaudāmu un izdzīvojamu, tad šobrīd varu runāt par divām lietām – pirmo reizi mūžā rakstu dienasgrāmatu, pirmo reizi mūžā braucu ar vilcienus Daugavpili.

Otrā lielākajā Latvijas pilsētā esmu bijusi vairākkārt. Bet tad kaut kā ar mašīnu braucu, gandrīz jau biju aizmirsusi, cik ļoti man patīk braukt ar vilcienu vientulībā, vilcienu dunoņas nomierinošajā skaņā, bez raizēm par degvielu, bez domām par pareiza pagriezienu izvēli. Bez apdzīšanām, bez kārdinājumu piestāt kādā interesantā neredzētā vietā, vienkārši ļaujoties, lai ceļš tevi ved mazos trīsarpus stundas laiks sev grāmatai un dienasgrāmatas rakstīšanai.

Vilciens sāk kustēties, kustības uzsākšanas sajūta man allaž ļoti patikusi, tā liecina par brīnuma iespējamību par piedzīvojumu sākumu. Lai iet Daugavpils! Tikšos ar draudzenēm, iesim uz teātri.

Slīd garām lietaini pelēkā Rīga neredzētā rakursā, vilciens pilns ļaužu un izskatās, ka lielākajam vairumam pasažieru tas, ko es uzlūkoju ar pirmreizēju sajūtu, ir ierasta lieta.

Ķengarags, manas bērnības rajons, veros tajā un neko nejūtu, nekā nav, nekas mani nesaista. Manas bērnības laimes zemē ir citur laukos Talsu rajonā, Ārlavas vecajā skolā, kur ar brāli un draugiem nebeidzamas stundas peldēdamies ālēdamies un mirkdams Sasmakas ezerā pavadījām priecīgus vasaras. No ezera mājās devāmies vien tad, kad bijām pārvērtušies par trīcošiem čokurainām citplanētiešiem līdzīgiem radījumiem ar zilām lūpām. Šie prieki gan nenāca viegli, uz ezera varēja iet vien tad, kad bija ikdienas norma dārzā nostrādāta, bet arī tas bija lieliski, jo mārtiņrožu padusīšu raustīšanu, zemeņu stīgu griešanu nebeidzamo ravēšanu, kaplēšanu un ogu lasīšanu pavadīja ārkārtīgi aizraujošie un Vitālija mamā jaunības atmiņu stāsti par Ulmaņa laikiem un visādām vecmāmiņas jaunības dienu blēņām un par mīlestību.

Un tad nu man sanāk aizdomāties, kāpēc gan cilvēki mēdz nosodīt tos, kas meklē savai dzīvei piemērotāku vietu, nekā to, kur liktenis lēmis piedzimt. Vai tā būtu pārcelšanās no pilsētas uz laukiem vai no laukiem uz pilsētu, vai no vienas valsts uz citu.

Vilcienam dunot garām priežu mežam atmiņā atausa kāds tikko piedzīvots notikums, kāda lieliska un nozīmīga tikšanās. Aizvakar filmējām jaunā LTV projekta “Latvietis - paralēlās pasaules” stāstu par somu Maro Ojalu. Kopš tikšanās ar viņu Jūrmalā nekad vairs nevarēšu paraudzīties uz Latvijas priedēm kā uz ko pašsaprotamu un ikdienišķu. Nē, tās ir īpašas un ārkārtīgi unikālas, citur tādu nav - garas, slaidas, senas un spēcīgas. Starp citu, tieši šīs unikālās priedes ir tās, kas notur Marko Latvijā, viņš nav gatavs no tām šķirties.

Un vai nav paradoksāli, ka cilvēks no malas ir tas, kurš parāda, cik ļoti īpašas un mīlamas lietas ir mums apkārt ikdienā. Un tam nav nekāda sakara ar vietu, kur atrodies. Šim ir sakars tikai ar tevi pašu tava pasaule ir tik skaista, cik skaistu tu to redzi.

Otrdiena. Lidojums uz Japānu

10 stundas ceļā no Helsinkiem. Būt ceļā ir lielu svētība, būt ceļā man nozīmē būt ar sevi, būt atvērtajā pasaulei. 829 kilometri stundā lielā ātrumā nesamies pār Krieviju. Latvijā šobrīd pulkstenis ir 9.50 vakarā, galamērķī Nagojā – 4.50 no rīta, te gaisā kaut kas pa vidu.

Nakts tumsa, cenšos iemigt. Un tieši šis starpstāvoklis starp nomoda un miegu ir tas, kad nāk prātā patiesākas domas. Šajā sakarā atminējos reiz zināšanu nezināšanu melnajā tirgū noklausītu brīnišķīgu sarunu ar Ilgu Reiznieci par peles simbolisko nozīmi latviešu šūpuļdziesmas. Pele tajās ir kā vēstnesis starp šo pasauli un viņpasauli. Fascinējoši!

Trešdiena. Latviskums

Man patīk būt stiprā pārliecībā par savu latviskumu, kaut zinu, ka ciltskoku ieraksti liecina par ko citu. Tur ir tik dažādas asinis, ka par piederību kādai nācijai teorētiski nemaz nedrīkstu runāt. Bet es jūtos latviete, esmu izvēlējusies būt latviete, pareizāk sakot, šo lēmumu pieņēmuši mani senči.

Latviskas dzimtas koka zars man ir tikai no mammas puses, bet no tēta puses nāk lielisks kokteilis, turpat viena turciete pavīd pie apvāršņa.

Tēta tēva vecākiem vāciska izcelsme, bet asprātīgās un dzīvespriecīgās mamā tētis bija leišu armijas virsnieks, savukārt mamma no poļu pana dzimtas. Kāpēc vecmāmiņa izlēma būt latviete, tā līdz galam nezinu un vairs jau diemžēl pajautāt nevarēšu. Kaut zināmu daļu atbildes iespējams saskatīt kādas franču zinātnieces pētījumā par latviešu tautu. Viņi uzskata, ka latviešu nācija ir mākslīgi radīta. Un ļoti liela loma tā stiprināšanā ir Ulmaņlaika propagandai par to, ka būt latvietim ir goda lieta. Mūsdienu mēlē izsakoties, tas ir stilīgi.

Ceturtdiena. Mana dzimšanas diena

Jau kuro gadu pēc kārtas kaut kā iegadās, ka savu dzimšanas dienu sagaidu ārpus Latvijas, šoreiz tā ir Japāna, un tās senā galvaspilsētu Kioto. Tā ir gluži vai pasaku valstība ar neticami skaistām un askētiskām vides un arhitektūras parādībām un vērtībām. Japāņu dārzi, līdz perfekcijai kopti koki, ikebanas, tējas dzeršanas rituāli, bezgala jauki, pieklājīgi un patīkami cilvēki, mīlestība un rūpes katrā detaļā. Es te jūtos laimīga un pavisam mierīga.

Piektdiena. Akiko

Jau atkal agri jāceļas esam Kioto, bet pulksten 11 mums jau sarunāta tikšanās ar Akiko Kobē. Viņa tur atvērs latviešu lietu veikaliņu.

Pirmoreiz satiku Akiko Kioto, kad viņa bija atbraukusi mums ar “Kulta ēdienu” komandu parādīt, kur dabūjams labākais Rāmena pilsētā. Tas bija pirms kādiem trim gadiem, un kopš tās vienas skaistās pirmspusdienas uzturam sakarus facebook. Apbrīnojama tā mūsu japāņu draudzene - mācās latviešu valodu, kokles spēli, raksta ceļvežus japāņiem par Latviju.

Nupat tikai uzzināju, ko nozīmē vārds Akiko, tas esot saule un mēness divi vienā. Tik skaists vārds un tik brīnišķīga tā vārda valkātāja, viņa staro un mirdz un izplata siltumu gluži kā saule.

Jutos neaprakstāmi priecīga par iespēju iepazīt šo uzlecošās saules zemes zvaigzni. Domāju, ka šādi cilvēki ir īsts svētība, pateicos liktenim par iespēju.

Starp citu, pateicoties projektam “Kulta ēdieni” ir izdevies sastapt daudz jauku, interesantu un īpašu cilvēku visā pasaulē. Tagad iedvesmojošus cilvēkstāsts meklējam gan pasaulē, gan Latvijā. Jaunā projekta ietvaros esam jau paspējuši iepazīt vairākus brīnišķīgus ārzemniekus, kas dzīvo Latvijā, un arī virkne kolosāla latviešu, kas dzīvo ārzemēs.

Sestdiena. Uz tikšanos

Sešos no rīta jāizčekojas no Riokano un jāsteidz uz Kioto staciju, mums jāpaspēj uz 8 30 būt Nagojas priekšpilsētā, kur plānots tikties ar Daini, latvieti, kurš jau pāris gadus dzīvo Japānā.

Svētdiena. Spēle

brokastis norāva jumtu. Iesākumā nekas neliecināja par to, ka piedzīvosim ko tādu, no kā “visiem acis uz kātiņiem”. Dainis un Sami mūs aizveda brokastīs uz vietējo ēstuvi, tā pilna līdz ūkai, apmeklētāju vidējais vecums apmēram 70 gadi, vecākajam varēja būt arī pāri par simts. Japāna vispār skaitās vecu cilvēku zeme.

Sākumā tātad visi smuki ēd, dzer, tērzē, neviens vispār netup mobilajā telefonā, un tad pēkšņi sākas tas: pie mums pienāk kungs gados un jautā, vai mēs piedalāmies nu, protams, ka mēs piedalāmies tik vēl nezinām, kur. Augstāk minētais kungs paziņo, ka tūlīt sāksies spēle akmens, šķēres, papīrīts.

Visiem onkulīšiem un tantiņām, viņi te mazi augumā, man līdz padusēm, acis iemirdzas kā bērniem, rokas paceļas un spēles vadītāja balsij līdzi skandējot, kafejnīcas apmeklētāji metas rotaļā. Tas ir kaut kas vienkārši neaprakstāms. Un uzvarētājam banāni.

Pirmdiena. Neticama diena

Šodien bija vēl viena pilnīgi neticama diena futūristiskajā, bet vienlaikus dziļas cilvēcības un sirsnības pilnajā Tokijā. Satikām leģendārā kora “Gaisma” dziedātājus. Korim no pulksten 18.30 līdz 21 bija mēģinājums, kuru filmējām. Japāņi gatavojas Latvijas simtgades svinībām un dalībai dziesmu svētkos.

Vairāk nekā 20 tīrasiņu japāņi pārsvarā jau krietni gados savākušies kopā mācās dziesmu svētku repertuāru, visiem acis, mirdz visi cenšas cik var, lai panāktu pareizas skanējumu un latvisko izrunu.

Un diriģents ir ļoti stingrs katru sīkāko valodas vai intonācijas kļūdu pamana. Nez kā viņš tik labi izjūt to valodas skanējumu. Diriģents ir japānis un nekāda tieša sakara ar Latviju viņam arī nav, bet koris dzied tā, ka man acis pilna saviļņojuma asaru.

Punkts

Izvilkums no pēdējā ieraksta: vispār baigie pigori ar to laiku, te viņš izplešas, te saraujas, te skrien, te lien. Turpceļā pazaudējām pusdienu, tagad atgūstam otru pusi, vienvārdsakot, vajag atgriezties, lai visu saliktos pa plauktiņiem. Atpakaļceļa mazā piezīmīte.