Raidījumā Latvijas dienasgrāmata stāsts par anonīmo alkoholiķi Viktoru no Saldus. Viņš pārliecināts - ja pēc dzeršanas otrajā dienā ir nepieciešamība apreibināties vēl, tā ir atkarība. Kā sadzīvot ar tieksmi dzert, to Viktors rakstījis dienasgrāmatā.

Pirmā diena. Satikšanās ar Viktoru

Ieraksts dienasgrāmatā. Ir vakars. Tikko esmu pārradies mājās no Anonīmo alkoholiķu sapulces. Gribas padalītie iespaidos. Tā ir sadraudzība, viena jauka un demokrātiska organizācija, kas palīdz citiem cilvēkiem, kuri cieš no alkohola atkarības...

Viktors ir anonīmais alkoholiķis, kas līdzdarbojas palīdzības grupā. Viņam ir 22 skaidri gadi, par kuriem ir piekritis rakstīt dienasgrāmatu. Tajā fiksējis ne tikai katrā dienā padarīto, pamatā rakstījis tēzes „par” un „pēc” dzeršanas periodu. Viņš to sauc par grēksūdzi., jo uzskatījis, ka tas ir jāpastāsta. Anonīmo alkoholiķu biedriem svarīga lieta ir arī dalīties savā pieredzē un ar savu piemēru mēģināt palīdzēt citiem. Ne vienmēr izdevies. Dienasgrāmatas rakstīšanas laikā kāds līdzgaitnieks arī nomirst, tomēr, neraugoties uz drūmiem brīžiem, Viktors nosaka: “Jāpalīdz ir pārējiem.”

Ieraksts dienasgrāmatā. Galvenais mērķis ir palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem. 22 gadus es piedalos sapulcēs, palīdzu cilvēkiem, kas cieš no alkohola atkarības, dalos ar savu pieredzi, grūto pagātni. Esmu pats izgājis šo ceļu. Gribas cilvēkiem daudz ko pateikt priekšā. viss ir pārdzīvots uz paša pleciem.

Viktoru Saldū uzmeklēja Dārta Dindune, viņa Rīgas Stradiņa universitātē apgūst žurnālistiku un praktizējas Latvijas Radio. Viņa meklēja kādu anonīmo alkoholiķi, piedāvāja viņam rakstīt dienasgrāmatu un arī tikās ar Viktoru.

Otrā diena. No plosta līdz plostam

Ieraksts dienasgrāmatā. Kaut arī esmu slims cilvēks, jo biežas alkohola lietošanas iespaidā kļuvu par atkarīgo. Bija jaunība, bija dažādas tikšanas, kādi gan svētki varētu notikt bez alkohola, paliec jautrāks, lai sevi iedrošinātu. Īpaši dejās jauni cilvēki, drosmīgiem jābūt, lai uzlūgtu meiteni uz deju. Pēc kāda laika sapratu, ka vairs nav normālas dzīves. Sākās plosti – dzeršana vairākas dienas. Sajutu, ka kaut kas ir jādara. Pašam sāka apriebties tāda dzīve.

Jau bija tā, ka pamosties pēc plosta un nezini, kurš datums un kura diena, vakars vai rīts. (..) Ilgākais esmu plostojis 6 – 7 dienas.  Tad gāju pie mediķiem lūgt palīdzību. Lika pie sistēmas, tad palika labāk un turpini dzīvot skaidru dzīvi līdz nākamajam plostam.

Viktoram ir 79 gadi. Viņš saka: Esmu jauns, bet tajā pašā laikā arī - esmu brieduma gados. Sieva pensijā, un kad būšot vecs, tad pensijā iešot arī viņš. Viktora ir bērni – Alvis strādā Norvēģijā, meita Agnese ir kādas Rīgas skolas direktore. Un Viktoram ir arī divi mazbērni. Viņam pieder auto, ar ko aizbraukt apciemot savējos uz Rīgu.

Bērnība Viktoram pagājusi Klaipēdā, mamma bijusi lietuviete, tētis – latvietis. Tie bija pēckara gadi. Mamma agri Lietuvā mirusi, abi ar māsu palika bāreņi un ar tēti kopā pārcēlās uz Latviju. Atkarība parādījās ap 50 gadu vecumu.

Trešā diena. Sākas atdzimšana

Ieraksts dienasgrāmatā. Vēlos turpināt savu grēksūdzi. Gāja laiks un sapratu, ka pats ar saviem spēkiem galā netikšu. Sāku meklēt palīdzību pie narkologa. Vairākas reizes braucu uz Rīgu.

Esmu bijis pie dažādiem dziedniekiem, diemžēl nekādas izmaiņas uz labo pusi nenotika. Cerība bija, jo es nesapratu, kur griezties un kā būt. Visa murgainā dzīve bija “piegriezusies”.

Sagadījās, ka viens mans draugs, kurš bija izgājis Minesotas programmu, ieteica arī man. Tas notika 1995. gada 13. augustā. Es nokļuvu Jelgavas narkoloģiskās nodaļas Minesotas programmā. Tur sākās man īstā atdzimšana.

Viktors strādā Saldus pamatskolā par tehnisko darbinieku. Dienasgrāmata fiksēta pēc operācijas. Viktors bilst - negribējās sadzīvot ar “radinieku”. Pēc horoskopa viņš ir vēzis un kad ciemos atnāk “radinieks” un saveidojas organismā, ir jārīkojas. Audzēju operēja Gaiļezerā.

Par dzeršanu Viktors saka, ka daudz cieta sieva. Sākumā gan to uzvērusi par izlaišanos, nevis slimību. Pēc tam pienēma kā nopietnu slimību. Biežāk viņš dzēris degvīnu un pamatā viens, tā grādīgā pietika ilgākam laikam. Pēdējā laikā dzerot patīkamu sajūtu nebijis, tikai fiziska nepieciešamība - organismā trūka devas.

Ceturtā diena. Atkarībai nav noilguma

Ieraksts dienasgrāmatā. Pēc Minesotas programmas jūties jauki un skaisti, burtiski lido bez spārniem, sajūta ir pacilājoša. Pirmkārt, mēnesi nodzīvojis pēc visiem plostiem bez alkohola devas, ar tevi ir strādājuši cilvēki, daudz kas ir ierakstījies nodzertajās smadzenēs. Tomēr kaut kas vēl paliek. Sajūta bez alkohola ir skaista un jauka.

Augustā man palika 22 skaidrības gadi, kas nodzīvoti bez alkohola pilītes. Jūtos ļoti laimīgs, ka izdevās nobremzēt savu trako slimību, bet labi apzinos, ka šī slimība ir apturēta, tā nav izārstēta. (..) Atkarība var atkārtoties jebkuru brīdi, jebkuru dienu.

Pašam neiedomājoties tā notiek, cik ar cilvēkiem esmu runājis. (..) Alkohola atkarībai noilguma nav, tāpēc arī daudzi cilvēki paklūp.

Savā dienasgrāmatā Viktors daudz lieto vārdu plostošana, nemēģinot pamazināt atkarību no alkohola. Prieks par tiem, kas zina mēru un paldies dievam, ka ne visi saslimst. Viņam radusies pārliecība, ka alkoholā ir ķīmiskas vielas, kas izraisa pieradumu.

Piektā diena. Priecājos par tiem, kas tikuši vaļā no sērgas

Ieraksts dienasgrāmatā. (..) Brīdī, kad lieto alkoholu, cilvēks nedomā neko ļaunu, bet vēlāk, kad pārdomā, kādu slodzi liec savam organismam – nierēm, aknām, sirdsdarbībai. Mēs neapzināti vai brīžiem arī apzināti saīsinām savu mūžu.

Neviens neesam pasargāti, jebkuru var pārņemt šī slimība, ne visi saslimst ar šo atkarību. Priecājos par tādiem cilvēkiem, priecājos par tiem, kas tikuši vaļā no tās sērgas. Priecājos, ka esmu anonīmo alkoholiķu sadraudzībā, var teikt no savas skaidrības pirmās dienas apmeklēju sapulcēs.

Pēc Minesotas programmas Viktors regulāri sācis apmeklēt anonīmo alkoholiķu grupu. Saldū darbojas grupā “Cerība”. Viņš runā par anonimitāte. Sapulces notiek vakaros. Studē sava veida literatūru un nepiespiesti izrunā laimi un sāpes. Dalībnieku saraktos ir ap 20 alkoholiķu. Bet ikreiz piedalās no pieciem līdz padsmit cilvēkiem. Diemžēl ir daļa tādu, kas atnāk tikai 1nu reizi. Vīrietis cenšas pārliecināt ar savu pieredzi, cik ilgi nedzer. Bijis gadījums, kad acīs pateikuši: “Viktor! Kāpēc tu mani aiztiec, jo mans mērs vēl nav iztukšots.”

Sestā diena. Ļoti sāp sirds

Ieraksts dienasgrāmatā. Esmu nomākts, jo uzzināju, ka viens no mūsu sadraudzības biedriem aizgājis citā saulē. Ļoti sāp sirds. Cilvēkam bija tikai 54 gadi, ļoti žēl, ka tādā vecumā ir jāaiziet no šīs dzīves.

Viktors pieļauj, ka arī viņa dzīve būtu beigusies ar kapu kalniņu, jo nebija pats sev saimnieks. Atceras hipnozes metodi, bijis uz sešām reizēm, tad desmit mēnešus noturējies. Ārsts teicis, lai atbrauc pēc gada nostiprināt iegūto, to neizdarīja un dzēra atkal. Bija pašnāvnieciskas tieksmes, jo bija kauns gan no sevis, gan piederīgajiem. No malas šai slimībai nevarot palīdzēt. Tāpat arī Viktors var ieteikt, bet palīdzēt nē. Pašam cilvēkam jānonāk pie apziņas, ka jāārstējas.

Ar sevi Viktors nelepojas, bet ir gandarīts, ka radis spēkus ārstēties. Viktors uzskata, ka cilvēks pēc dabas ir stipra būtne, bet ir jāsaņem rokās. Un parādās arī vieta vaļaspriekiem. Viņam tā ir zolītes spēle, jau 30 gadus viņš piedalās novada čempionātos.

Septītā diena. Atpūta

Ieraksts dienasgrāmatā. Ir jauks, saulains rīts. Mēs ar sieviņu nolēmām pabraukt. Viņai ir tāda tendence, viņu velk pie dabas. Es arī neesmu vienaldzīgs par atpūtu pie dabas, īpaši nepretojos, ja ir kādi priekšlikumi kaut kur izbraukt, kaut ko redzēt. Tūrisma brauciens pagāja skaisti. Maršruts bija saplānots plašs – no Saldus uz Kuldīgu, skaitā Ventas rumba, cauri Alsungai, tad uz Jūrkalni. Braucām atpakaļ caur Aizputi, jo mums patīk braukt atpakaļ pa citu ceļu. No Aizputes uz Skrundu un tad Saldus. Atpūta bija brīnišķīga. Daudz redzējām, daudz fotografējām. Var teikt, esam nobrieduši jaunam, skaistam dzīves posmam.

Pēc vīrieša dienasgrāmatas fiksēšanas Dārta atsūta ziņu, ka viesošanās pie Viktora atgādinājusi vizīti pie viņas vecvecākiem.