Dienasgrāmatu raksta Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadete-kareive Kristīne Saulīte. Kristīne savus pārdzīvojumus fiksēja nedēļā, kad notika mācības "Sudraba bulta". Viņa atzīst, ka tā bijusi ierasta nedēļa viņas dzīvē, atšķirīgais – bija piekomandēti vēl zemessargi. Bija iespēja sastrādāties ar citu vienību karavīriem.

“Kristīni es pazīstu kopš mazām dienām,” atklāj raidījuma autore Mairita Znotiņa, kura šoreiz nedēļas notikumus lūgusi fiksēt savai krustmeitai. „Man bija interesanti vērot, kā no meitenes, kas vēlējās kļūt par modeli, staigāt pa „mēli” un demonstrēt jaunākos un modīgākos tērpus, ir izaugusi sieviete, kura ar lielu sajūsmu velk mugurā kareivja uniformu un dodas pildīt savus kareives-kadetes uzdevumus, kuri nav vienkārši, ne fiziski, ne psiholoģiski.”

Mācības Aizsardzības akadēmijā ietver teorijas kursu skolas solā un tad taktikas kursu pilnveidošana poligonā. „Pārsvarā tāds ir viss taktiskas kurss - dzīvojamies pa poligonu,” skaidro Kristīne Saulīte.

„Ar katru kursu pilnveido sevi un liec klāt,” tā par savu ikdienu stāsta Kristīne Saulīte un kā par pavisam ikdienišķu lietu stāsta par gulēšanu klajā laukā zem pončo, kas atgādina nelielu telti, siltā guļammaisā arī oktobra beigās, kad gaisa temperatūra ir ap 0 grādu. Ja arī ir iespēja nakšņot kazarmas, tad primārais ir dienesta pienākumi, lai atpūsties varētu doties karavīri, un tikai tad var domāt par siltu dušu un ērtu gultu.

„Atgriežoties mājās spējam novērtēt vienkāršas lietas – rīta kafiju, siltu gultu,” bilst Kristīne.

Jautāta, kas viņu motivē, Kristīne vērē, ka liela motivācija ir sevī paša, jo tas patīk, patīk iemācīt cilvēkiem, jāatrod sevī motivācija. „Vislabākais, ja redzi, ka cilvēki ir sapratuši. Arī cits no malas var motivēt, jo ir nogurums, lietus, vējš. Parunājam, atceramies kādus smieklīgus atgadījumus un grūtums aizmirstas un mēs turpinām. Tas ir mūsu darbs, mūsu ikdiena. Mēs ļoti lepojamies, ka spēsim palīdzēt Latvijas valstij,” atzīst Kristīne.

Kristīnei neizdevās, kā bija iecerēts, katras dienas beigās fiksēt dienasgrāmatu ar līdzi iedotā  reportiera palīdzību, jo laika bija maz, bija jāpaspēj izpildīt pienākumus un tikai tad varēja padomāt par sevi. Tikko vakarā ielīda guļammaisā, nogurums darīja savu...

„Jārēķinās, ka karavīram vienmēr būs par maz laika, bet jāmēģina iekļauties un jāmēģina iemācīties darboties laika periodā, kas ir dots. Citreiz tas ir pat labi, ka laika ir par maz, tad tu sevi disciplinē,” stāsta Kristīne.

Mācību laikā Kristīne Saulīte bija vada komandiere, plānošana paņēma daudz laika. Kad atgriezās mājās, varēja pārdomāt visu, kas noticis, un vienā vakarā veica lielāku ierakstu.

„Šis dienas bija prieka un pārdomu pilnas kā vada komandierim. Tas ir atbildīgs amats, jāveic visa plānošana, zīmēšana, jāsaprot, kur būs tavas pozīcijas,” par aizvadīto mācību nedēļu atzīst Kristīne Saulīte.

„Mums jāiejūtas ikviena lomā, labi, ka ir dota iespēja būt no karavīra līmeņa līdz pat vada komandierim,” vērtē Kristīne Saulīte dažādas lomas, kurās bija jāiejūtas mācībās. „Nevari būt labs komandieris, ja nesaproti, kas notiek ar karavīru, kā viņš jūtas, kas viņam jāpārdzīvo. Varam dot uzdevumus, bet, ja paši neesam to darījuši, var arī nesaprast,  ko gribam. Prieks, ka labi un atsaucīgi virsnieki un instruktori, kas spēj profesionāli atbildēt uz jautājumiem un māca.”

Tāpat Kristīne atklāj, ka koncentrējoties uz uzdevumu aizmirstas par smago somu, kas jānes plecos. Tas ir izdzīvošanas ekipējums. Veicot uzdevumu rodas adrenalīns, nedomā, ka būs smagi, ka tāli gabali jāskrien, jānes smagāki ieroči. Ej un dari. Pēc tam – tiešām tas ir izdarīts!

Uzsākot mācību kursu, ir bijuši stīvāki muskuļi pēc intensīviem treniņiem. Tagad ķermenis jau pakāpeniskos treniņos ir pieradis, jo karavīriem jābūt stipriem un drosmīgiem.