“Mani kartupeļu tīrītājos vēl neieskaitīja, bet pielika pie lāktura par uguns uzskatītāju. Tas man likās vēl grūtāks darbs, jo vilkās visu vakaru un katru vakaru,” tā ir rindiņa no Ernesta Birznieka-Upīša grāmatas "Pastariņa dienasgrāmata". Skalu turētāju un arī citus priekšmetus un ainas no "Pastariņa dienasgrāmatas" var aplūkot Ernesta Birznieka-Upīša dzimtas mājās – Pastariņa muzejā Tukuma novada Zentenes pagasta "Bisniekos". Tur kopā ar muzeja vadītāju Sanitu Ratnieci mājā, rijā, klētī izstaigājam Pastariņa laiku gaitas un arī iemēģinām roku senos virtuves darbos - cepam rupjmaizi un kuļam sviestu kā sendienās.

Tajā dienā, kad Latvijas Radio viesojas Pastariņa muzejā, tuvumā tiek  laboti elektrības vadi un mājā valda pilnīga 19. gadsimta beigu gaisotne, kad jaunākais Birznieku bērns - pastariņš sildījās pie krāsns, klausījās vecāsmātes pasakās vai vēroja kā meitieši virtuvē cep rupjmaizi.  Muzeja vadītāja   Sanita Ratniece, tērpusies tautiskos brunčos un villainē,  pa taisno ved uz virtuvi, intervija var pagaidīt. jo vispirms ikviens muzeja apmeklētājs tiek likts pie darba: jācep maize un jākuļ sviests. Baltiem lakatiņiem galvā un baltiem priekšautiem apsējušās  saimnieces Velta  Murāne un  Skaidrīte Stalberga jau rosās pie abras. Mīkla jau uzrūgusi  un  saimnieces ir gatavas iesvaidīt ikvienu interesentu maizes cepšanas mākslā.

Baudot pašu cepto maizi. Muzeja vadītāja Sanita Ratniece (no kreisās), raidījuma veidotāja Zane Lāce, muzeja darbinieces - maizes cepējas Velta  Murāne un Skaidrīte Stalberga.

Jau laicīgi no rīta saimnieces ir ieradušās muzeja un mīklu stundu mīcījušas. Tas esot „fitness”, bet vispār maizīte necieš paviršību.

Ticējums vēsta, ka uz maizes lizes, kur liek kukulīti, milti vai klijas jāpaber tik daudz, lai bērniem biezi mati aug. Savukārt pats kukulītis jāveido gluds, gluds, lai nav grumbu un skaists līdz sirmam vecumam.

Velta Murāne nopietnu seju savilkusi, skaidro, ka viņai ir 99 un Skaidrītei – 100 gadi,  bet tie gludie ģīmji no maizes cepšanas viņas dara jaunākas. Kad  kukulīši ir iešauti krāsnī, saimes istabā iedod māla bļodu, kurā gozējas trekna krējuma pikucis un ar koka karoti tas jāsakuļ sviestā.

Pavisam ātri bļodā jau nāk gatava zeltaina  sviesta pika, tad tik pāris reizes jāapmazgā sālsūdenī  un jāliek uz šķīvja, un jāgaida, kad maize nāks gatava. Sanita Ratniece tikām stāsta, kā mūslaiku bērni  pārsteidz ar atbildēm par šķietami vienkāršām lietām. Piemēram,

par to, kā iegūst sviestu, visbiežāk dzirdētā atbilde ir - no miltiem un ūdens. Pastariņa muzejā bērni arī uzzina, kas ir Pastariņš un pastarītis un ka rijā nevienu neaprij, bet tur kūla graudus.

Goda istabā ir plaukts ar apmeklētāju dāvinātām grāmatām. Īpašs dāvinājums ir 1941. gadā izdotā grāmata „Ņinas pasaciņas”. Tā padomju varas gadā bija pārveidots rakstnieka grāmatas „Nīnas pasaciņas” nosaukums.

„Domāju, ka viņam pašam bija bēdīgi, ka viņa meita [Nīna] tika tā pārkrustīta,” bilst Sanita Ratniece.

Blakus istabā var aplūkot senas gultas, pārklātas ar pašaustām vilnas segām un acis papriecēt pie milzīgas pūra lādes, kas savulaik piederējusi rakstnieka brāļa sievai – tagad tajā krājas dūraiņu kolekcija.

Iecere ir savākt tik cimdu pāru, cik vajadzēja, lai kārtīga meita varētu iziet pie vīra. Un vajadzīgi ir 300 pāri. Šobrīd muzejā ir esot tik pats sākumiņš pūram.

Tāpēc muzeja vadītāja aicina dāvināt Pastariņa muzejam rakstainus cimdus, kas mājās vairs nav vajadzīgi, pievienojot arī stāstu par valkātāju, par adītāju.

Interesants ir stāsts par rakstnieka literāro pseidonīmu. Kad jaunais Ernests Birznieks sāk publicēt savus pirmos darbus, tad izvēlas tos parakstīt  kā Ernests Upītis par godu savam skolotājam  Līcītim, jo kur līcītis, tur arī upīte tek, bet tajā pašā laika parādās cits spalvas brālis – Andrejs Upīts, un tāpēc Ernests saglabā gan savu uzvārdu, gan pseidonīmu.

Unikāls  objekts „Bisniekos” ir dāre – pirts un graudu žāvētava vienuviet. Šo ēku pirms pāris gadiem neizjauktā viedā pārveda no Sēmes pagasta.