Baznīcu bijis nodomāts celt citā vietā, bet baļķus vedot, zirgs satrūcies, pārpeldējis upi un apstājies tieši vietā, kur tagad slejas baznīca. Tā bijusi zīme, ka tieši te jābūvē baznīca.

Tāda ir leģenda par Bērzgales jeb Bēržgales baznīcu. Dievnams pieder pie vecākajām Latgales baznīcām, kas celtas no koka. Tā būvēta 18. gs vidū. Līdzās vairākiem mākslas pieminekļiem, kas te aplūkojami, te ir stāsts par priesteri Antonu Šķeļu, kurš padomju laikos, pats staigādams noplukušā mētelī, vāca naudu šī dievnama remontam, un arī pats piedalījās baznīcas atjaunošanas darbos.

Kopā ar dievnama uzturētāju un atslēgu glabātāju Lidiju Bluku esam uzkāpušas baznīckalnā, kur stāv vienkārša, bet cēla un sena baznīca. Dieva Apredzības baznīcas nosaukumu simbolizē virs nama durvīm vitrāžā izveidotā visu redzošā Dieva acs. Lidija aicina iekšā pa sānu ieeju, caur sakristeju, kur apskates cienīgs ir pamatīgs skapis rotāts ar kokgrebumiem.

Ēkas būvdarbi pabeigti 1750. gadā, un baznīcas ārējais izskats laika gaitā maz mainījies. Šī baznīca ir ievērojams koka arhitektūras celtniecības paraugs, tās vidusdaļā atrodas liels altāris ar skaistiem baroka kokgriezumiem.