Holandiešu tipa vējdzirnavas Ūziņos: "meldermeitiņas" atmiņas

19. gadsimta beigās Ūziņos (tagadējā Zaļenieku pagastā) uzcēla holandiešu tipa vējdzirnavas. Tās te darbojās līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem. Dzirnavnieki  teiktu, ka spārni griezās pa saulei. Saule spīd  arī ieraksta laikā, tik tie spārni jāpiedomā klāt. Kāpēc šīs dzirnavas tika celtas uz āderu krustpunkta, kādas ir meldermeitiņas bērnības atmiņas par dzirnavām, kā Ūziņos pirms aptuveni 80 gadiem notika vēršu un traktoru cīņas un ko nozīmē šīs  vietas vārds, stāsta Ūziņu bibliotekāre un novadpētniece Gunita Kulmane un pēdējā dzirnavnieka meita, dzirnavu saimniece Anita Reihenbaha.

Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņu jeb Bērziņu dzirnavās miltu gaņģi vairs nedūc, taču vēsturiskā ēka vismaz ir iekonservēta un pasargāta no bojāejas. Dzirnavās saimnieko tā pēdējā meldera – Alberta Reihenbaha – meitas. Šī ģimene dzirnavas no to iepriekšējā saimnieka mantoja kādu laiciņu pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā.

Vēja melderis ir Dieva nerrs

„Latvijā ir zināmas tikai vienas holandiešu tipa vējdzirnavas, kam  ir sešstūrains no laukakmeņiem mūrēts  korpuss,” tā par Ūziņu dzirnavām 1987. gada izdotajā grāmatā „Senās vējdzirnavas” raksta vēsturnieks Rolands Puriņš. Tās ir celtas 19. gadsimta 80. gados un darbojušās gan abu pasaules karu laikā, gan arī pēc tam vēl malušas līdz 1962. gadam, kad salūza zobrata ķemmes, un vēl pēc gadiem sapuva arī spārni. Bet koka konstrukcijas dzirnavu iekšpusē var aplūkot vēl tagad.

„Vēja melderis ir Dieva nerrs,” tā bieži teica paši dzirnavnieki, jo viņiem bija jācīnās ar vēja kaprīzēm, salijušām un pat sasalušām burām, jāstrādā caurvējā, ziemas aukstumā, kā arī naktīs. Kad mala ar vairākiem gaņģiem, tad koka dzirnavas nedaudz šūpojās un varēja just kā tās izturēja vēja spiedienu,” turpina Rolands Puriņš.

Vēl Rolands Puriņš raksta: „Dzirnavu laišana darbā plašai apkārtnei bija liels notikums. Tad pie izpušķotām vējdzirnavām piebrauca malēji un pēc senas tradīcijas pirmo dienu mala pa brīvu. Bijušā Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagasta vējdzirnavas Vecgada vakarā darbu beidza pulksten 15 un pēdējā malēja labību samala par brīvu.”

„Vēja melderis ir Dieva nerrs,” tā bieži teica paši dzirnavnieki, jo viņiem bija jācīnās ar vēja kaprīzēm, salijušām un pat sasalušām burām, jāstrādā caurvējā, ziemas aukstumā, kā arī naktīs. Kad mala ar vairākiem gaņģiem, tad koka dzirnavas nedaudz šūpojās un varēja just kā tās izturēja vēja spiedienu.”

Ūziņu dzirnavas čakli mala līdz pagājušā gadsimta 60-jiem gadiem un kad tās palika bez dzirnavnieka, tad te ierīkoja cementa noliktavu.

Ūziņu vēstures liecības var apskatīt, sazinoties ar bibliotekāri Gunitu Kulmani.