Visās  varavīksnes krāsās zaigojošs, dažādu formu un dažādā biezumā un plānumā - Līvānu stikla fabrikā tapa produkti, kas tagad tik aplūkojami še esošajā Līvānu stikla muzejā.

No glāžu šķūņa 19. gadsimta beigās līdz 2008. gadam, kad Līvānu Stikla fabrika beidza savu darbību: rokām darinātas stikla pudeles un burciņas, rūpnieciski ražoti mašīnu lukturi, tintnīcas un rasola bļodas, kristāla vāzes un padomju pilsoņa glāžu komplekti, izcili mākslas darbi un speciālie pasūtījumi – Latvijas pērles dodas ekskursijā uz Līvānu Stikla muzeju. Stāsta Latgales mākslas un amatniecības centra vadītāja Ilze Griezāne.

19. gadsimta otrajā pusē Līvenhofas miestā, kur mita ap trim tūkstošiem iedzīvotāju un garām gāja dzelzceļš Rīga – Orla, tika atklāts, ka šeit ir kvarca smiltis.  Tā ir noderīga izejviela stikla ražošanai, tāpēc process varēja sākties: izejvielas un darbaspēks bija, produktu varēja transportēt uz tālaika Krievijas impērijas lielajām pilsētām un tāpēc  1887. gadā te Dinaburgas tirgotājs Jūliuss Fogess atver  kā toreiz teica - glāžu šķūni, kas laika gaitā  izaug līdz Līvānu stikla fabrikai. Nu no fabrikas palikušas tik tukšas ēkas, un tās vēsturi un izstrādājumus interesenti var skatīt  Līvānos esošajā Latgales mākslas un amatniecības centrā.

Pudeles, burciņas un alus kausi tika ražoti līdz 1934. gadam, kad uzņēmums bankrotēja. Tad arī pēc dažiem gadiem sākās Otrais pasaules karš, un fabrika stāvēja tukša līdz 1945. gadam, kad atsāka darbu.

„Sākums bija grūts. Nebiju pat pilngadīga, kad 1954. gadā sāku strādāt par slīpētāju. Rokas bija vienās čūlās, čuguna formas smagas, sirds streikoja. Pirmsākumos cehos bija auksti, nebija pat dzeramā ūdens. Tikai vēlāk strādniekiem ieviesa ēdināšanu un citus  uzlabojumus,” tā  muzeja bukletā „Dzīvais stikls” savās atmiņās par darbu padomju laikos raksta Milda Melānija Strode, kas fabrikā nostrādāja 35 gadus teju visos cehos, bet visilgāk par stikla apgleznotāju.

„Rūpnīca ierobežo,  jo ne viss iecerētais bija tehniski izpildāms. Mēs zīmējām skices un Mākslinieciskā padome tās vērtēja. Aptuveni divi mēneši varēja paiet līdz produkts ieguva visus saskaņojumus un no skices pārtapa stikla ražojumā. Idejas mēs ņēmām no tā šaurā iespēju loka kāds toreiz bija, galvenokārt no čehu žurnāliem,” tā par darbu pagājuša gadsimta 70. un 80. gados raksta Līvānu stikla fabrikas galvenā māksliniece Aīda Rodčenkova.

1980. gadā Līvānu stikla fabrikas produkcija tika eksportēta  uz  114  bijušās  Padomju Savienības vietām un arī ārpus PSRS robežām.

„1981. gadā Latvijas PSR Centrālās Komitejas vadītājs Augusts Voss pasūtīja rūpnīcai milzīga izmēra kristālā vāzi. Tā bija domāta Gruzijas republikai tās 60 gadu svinībās. Nevienam nebija saprašanas, kā to izdarīt, bet mūsu rūpnīcas direktoram Jānim Zosinam bija teiciens ”Tikai bikses nevar uzvilkt pār galvu.  Visu pārējo var izdarīt”. Uztaisījām veselas trīs milzīgas kristāla vāzes, lai kungiem būtu ko izvēlēties,”

var lasīt direktora vietnieces Elzas Lapiņas atmiņās. Muzejā var aplūkot šos kristāla gigantus ar iegravētiem PSRS ģerboņiem un filigrāniem grebumiem.
 
Sākoties pārmaiņu laikiem pagājušā gadsimta 90. gados, fabrikā  atsakās no māksliniekiem un to var uzskatīt par stikla dizaina norietu. Tiek gatavotas vāzes glāzes un svečturi, tādās formās, kādas vēlas tā laika pasūtītāji no Vācijas un Amerikas,  un tas jau iezīmē fabrikas beigas.
 
Izskaņa iznāca drūma, tāpēc atliek pievienoties Ilzes  Griezānes teiktajam, ka Līvānu stikla fabrikai jau vairākkārt ir bijuši grūti laiki un dīkstāves periodi,  vēl ir cerība, ka atkal kādu dienu Līvānos strādās stikla pūtēji.