Rīgas Svētā Jāņa Evaņģēliski luteriskā baznīca bijusi gan mītnes vieta dominikāņu mūkiem, gan piedzīvojusi demolēšanu, gan bijusi noliktavas statusā. Šī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa vēsturi lūkojam raidījumā Latvijas pērles. Par divām maskām, kas iebūvētas dievnama ārsienā, par bīskapa Alberta pirmo pili, kuras mūri redzami baznīcas pagrabā, un izcilo gotikas arhitektūru, kas redzama ēkas griestu velvēs, stāsta mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis un Sv. Jāņa baznīcas draudzes priekšnieks Gatis Blunavs.

Kad Rīgas Sv. Jāņa baznīcas altāri būvēt tas bija tumši zili zaļš, vēlāk – klasicisma laikā – to pārkrāsoja baltu un tāds tas ir arī šodien. Nu altāra sānos mazītiņā laukumā var redzēt seno krāsu kārtu atsegumus, bet pašu senāko vēsturi var aplūkot pagrabā. 

Stāvais dakstiņu jumts ar eleganto sarkanbalto roboto zelmini jeb jumtgali un tīklveida griestu velvējums ir Jāņa baznīcas pazīšanās zīmes, taču  ja pakāpjamies atpakaļ vēsturē un meklējam šī nama pirmsākumus, tad tie rodami vairāk  kā divus metrus zem tagadējā ielas līmeņa. Te ir runa par Rīgas pilsētas sākumu, par bīskapa Alberta mājvietu, un tās celtniecībai izrādās izmantoti akmeņi, kas ar kuģiem vesti no Sāremas.

Skārņu ielā gandrīz pie Jāņa ielas baznīcas ārpusē redzams dekoratīvām dzelzs margām aizklāts lodziņš, kas rosina rīdzinieku fantāzijas par reiz tur ieslodzītiem mūkiem taču patiesība ir krietni vien prozaiskāka - agrāk te bijušas durvis, kas vedušas uz malkas tirgotavu. Jo baznīca būvēta praktiski, ko apliecina arī būvprojekts, domājot par to, kā baznīcu uzturēt. Tāpēc pagrabiem vajadzēja būt izbūvētiem tā, lai tos varētu izmantot nomai veikaliņiem vai citai tirdzniecībai – te arī tirgota riņķu malka.

Arī baznīcas ārsienā augšpusē redzamās maskas nav liecības par še ieslodzītiem mūkiem, bet gan dekoratīvi elementi, kas savulaik nosedza vēdināšanas lūkas.

13. gs. pirmajā pusē Rīgā ienāk dominikāņu mūki, kuri sludina kristīgo mācību un izglīto sabiedrību. Mūki izpelnās rīdzinieku ievērību un atzinību un tā 1234. gadā šī vieta tiek atdota viņiem. Te tiek uzcelta klostera ēka un baznīca, kas darbojās līdz reformācijas laikiem.

Tikai vienu reizi karš postījis SV. Jāņa baznīcu, tas bija Napoleona kara laikā, kad baznīcā nolemts glabāt graudus. Baznīca līdz pat augšai piebērta ar graudiem, zem graudu radītā smaguma bijuši krietni salauzti soli un aprīkojums.

Ne tikai kari un ugunsgrēki  ir postījuši šo namu. Reformācijas laikā Rīgā notiekošie svētbilžu grautiņi neiet arī secen Jāņa baznīcai. Pārmaiņu pārņemtie luterticīgie ļaudis jaunas ticības ienākšanu saprot pa savam un tolaik izdemolē vairākus dievnamus, arī šeit tiek izpostīta baznīcas iekšiene. Dominikāņu mūki no šejienes tiek padzīti, viņi dodas uz Daugavgrīvu, kur tolaik  pirms cietokšņa atradās klosteris, bet baznīca kādu laiku stāv tukša. Tad tā tiek iznomāta rātskungam Šultem, kurš še izveido noliktavu, līdz Rīgā ierodas jaunais un enerģiskais Polijas-Lietuvas ūnijas karalis Stefans Batorijs, kurš ticības brīvības vārdā noteic, ka visām konfesijām ir ļauts noturēt savus dievkalpojumus, un tā Jēkaba katedrāle tiek atdota katoļiem, bet tur iemitinājusies latviešu luterāņu draudze tiek pie Jāņa baznīcas.  1582. gada  29. septembrī šajā vietā notiek pirmais dievkalpojums latviešu valodā. Pāris gadus vēlāk sākas arī dievnama pārbūve un paplašināšana un ēka iegūst tā sauktās „ziemeļu renesanses” vaibstus.

Par jaunajiem būvdarbiem varam lasīt bronzas piemiņas plāksnē, kas tagad  atrodas pie baznīcas sienas netālu no altāra. Tur vācu valodā rakstīts, ka 1587. gadā 5. jūlijā puspiecos no rīta rātskungs licis pirmo pamatakmeni.  

Tas, kas tagad redzams altāra daļā, ir pagājušā gadsimta sākuma   atjaunošanas darbu rezultāts. Kā jau sākumā dzirdējāt, agrāk altāris bijis tumšzaļos toņos, bet 20. gadsimta sākums nāk ar citu gaumi un arī logu vitrāžas iegūst tam laikam raksturīgos vaibstus. Draudzes priekšnieks Gatis Blunavs stāsta kā tolaik turīgās un cienījamās Rīgas ģimenes ar vitrāžu dāvināšanu iemūžināja savu vārdu dievnama vēsturē.

20. gadsimta sākumā pārmaiņas piedzīvo arī pie altārgalda esošā glezna, tagad te lasāms Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas 13. pants: „ Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.”  Glezna novietota blakus esošajā sakristejā, jo 1904. gadā uzskatīja, ka „glezna kļuvusi nesmuka” jeb satumsusi.

Ērģeles baznīcā laikā gaitā ir būvētas mainītas vairākas reizes. Gatis Blunavs pieved pie sienas baznīcas sānos, kur uz metāla plāksnes ir uzzīmētas ērģeles un lasāms teksts, kas savulaik, kā saka Gatis Blunavs, bijusi pirmā sociālā reklāma. Tas ir 1761. gadā tapis dzejolis, kas mudina draudzi ātri saziedot jaunām ērģelēm.