Rubenes baznīca ir sens dievnams, kura durvis bija vaļā arī padomju laikos, pateicoties toreizējam kolhoza priekšsēdētājam. Baznīcā ir īpatnēja griestu konstrukcija bez neviena balsta, un viens no šis baznīcas mācītājiem pirms vairāk kā 200 gadiem izdevis „Tā pirmo pavāru grāmatu” un kalendārus. Bet vēl senāk, aptuveni pirms 800 gadiem, šajā pusē ir darbojies hronists - Livonijas Indriķis. Ja var ticēt rakstiem Livonijas Indriķa hronikā, Rubenes baznīcas draudze ir vecākā kristīgā draudze Latvijā. Rubenes baznīcas un draudzes vēsturi stāsta šīs draudzes mācītājs Artis Eglītis un Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja, gide Ineta Amoliņa.

„Imeras leti meta lozes, lai uzzinātu savu dievu prātu - vai pakļauties Pleskavas krievu vai latīņu kristībai un loze krita par labu latīņiem un tā viņi līdz ar  Līvzemes baznīcu  tika pieskaitīti  rīdziniekiem. Bīskaps turp aizsūtīja savu audzēkni Henirihu, kas bija saņēmis svēto ordināciju  un tas tur uzcēlis baznīcu  apmetās turpat pie viņiem uz dzīvi un, par spīti jo daudzām briesmām, nemitējās izklāstīt nākamās dzīves svētlaimi” Šīs rindas varam lasīt Indriķa hronikā un runa ir par toreizējo Imerijas teritoriju, kurā ietilpa arī tagadējais Kocēnu pagasts. Tiesa, tagadējā Rubenes baznīca nav tā pati ēka, ko toreiz, saskaņā ar rakstiem, dibināja Heinrihs, jeb Livonijas Indriķis.

18. gadsimta sākumā še slējās koka ēka, par kuru tā laika mācītājs Tempelmanis ir rakstījis: „…baznīca no koka un veca, tā turas uz daudziem balstiem, koris ir mūra un labs.” Savukārt pāris gadus vēlāk, 1707. gadā,  citos dokumentos ir rakstīts ”ēka ir tik slikta, ka sliktākas vairs nevar būt”.  

Nu pie baznīcas ikviens var aplūkot Cimmermaņu dzimtas ģerboni, kas liecina, ka  tagad redzamais nams ir iesvētīts 1740. gadā. Tajā laikā Rīgas rātskungs bija Dītrihs fon Cimermanis, kas še lika uzbūvēt baznīcu un celtniecībai ziedoja savus līdzekļus. Kā baznīca izskatījās tolaik, to varam spriest pēc vēsturnieka, mākslinieka un novadpētnieka Johana Kristofa Broces zīmējumiem.

Vēl, pakavējoties laikos, kad saskaņā ar leģendām, ēku būvniecībā cementa vietā izmantoja cilvēkus, daudz reālāks un patiesāks stāsts ir par grāmatu izdevniecību, kas atradās pretim Rubenes baznīcai – tas bija mācītāja Kristofa Hardera nopelns, kas šajā draudzē kalpoja 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

„ Ņemm labbu tiesu skābbeņu, mazgā un sakappā tās smalki, izspiedi to sulu, vāri to ar cukkeru, smalku kanēlu, 3 jeb 4 sagrūztiem cvībakiem, sviestu, 3 jeb 4 pautu dzeltenumiem, saberztu citrones mizu un oranžu ziediem, kamēr biez paliek, lai tad atdziest un taisi to torti iekš smalkas lappu mīklas.”

Tādu „Skābeņu sullas „tortes” recepti var lasīt tai pirmā pavāru grāmata, kas driķēta Rubenē 1795. gadā.

Runājot par jaunāko laiku vēsturi Rubenes baznīcā, jāmin Anša Liezera vārds, kurš, būdams kolhoza priekšsēdētāja amatā, padomju gados rūpējies par dievnama remontdarbiem.

„Laiks iet vienā virzienā - uz priekšu, un mums ir jāveido šodiena, ņemot palīgā mūsu bagātīgos vēstures notikumus, lai pagātni un tagadni varam lieto nākotnē,” tā teica mācītājs Artis Eglītis, klāstot par darbiem un pasākumiem Rubenes baznīcā tagad.

Arī jūs tur varat aizbraukt,  aplūkot  altārgleznu, senus zīmējumus kancelē, kas gaida savu kārtu restaurācijai, un uzburt atmiņā ainas, kad tai pusē drukāja pavārgrāmatu un vairāku simtu gadu senā pagātnē vietējie cilvēki tika pārliecināti kristīties, lai tādejādi pasargātos no lietuvju un līvu uzbrukumiem.