Vieta, kur sendienās kurši vairākus gadu simtus, gan dzīvojot, gan karojot ar skandināvu pirātiem jeb vikingiem, tagad zināma kā Grobiņa. No tiem laikiem, kad Grobiņa vēl bija Sēburga jeb Jūrpils, nav saglabājušies nami un lietas, bet stāsti par senajiem kuršiem gan ir dzirdami un arī kuršu vikingu laivu atdarinājumi un viņu dzīve populārzinātniskā versijā tiek izspēlēta kopā ar Grobiņas tūristiem. Bet jaunāku laiku – Livonijas ordeņa – liecība ir skatāma pilsdrupu veidolā.  Grobiņas pagātni izzinām kopā ar tūrisma kluba „Oga” valdes priekšsēdētāju Raimondu Reini, uzklausām stāstus, kā šeit atdzimst kuršu vikingu periods un kāpēc savulaik Kurzemes hercogam Jēkabam nav patikusi Grobiņas pils.

Senlaikos, tas ir ap 800. gadu, Liepāja bija tikai apdzīvots zvejnieku ciemats, kamēr Sēburgā jeb Jūrpilī, tas ir – tagadējā Grobiņā jau slējās koka pils, kuru 13. gadsimta 60. gados  Livonijas ordeņa zobenbrāļi nodedzināja un  netālu  tika uzcelta mūra pils, no kuras šodien aplūkojamas tik drupas.

„Pils ir vēsturisks simbols Grobiņai, kas vienmēr lepojusies ar to, ka Grobiņa ir Liepājas galvaspilsēta. Maķenīt liepājniekiem par to skauž,” min Raimonds Reinis.

Viņš arī stāsta, ka Grobiņas apriņķis bijis Liepājas rajona lielais centrs gadu simtiem. „Visa dzīve un valdniecība notiek šeit tieši Grobiņā. Kā simbols tam ir pils, kas celta bruņniecības vajadzībām. 17. gadsimtā ap pili veidots bastions,” skaidro Raimonds Reinis.

Grobiņas pilī savulaik gadu mitinājies hercogs Jēkabs, atgriežoties no Ziemeļu kara un gūsta. Jelgavas pils bija nopostīta un hercogs dzīvodans Grobiņa, vada hercogistes atjaunošanu.

Pie dzīves veida tik šauros apstākļos, kādi bija Grobiņā, hercogs nebija pieradis, vēstulē viņš šo pili nosauc par „šauro stārķa ligzdu”.

Grobiņa var lepoties arī ar to, ka tā jau ļoti sen ir minēta rakstītos vēstures avotos Hamburgas –Brēmenes arhibīskaps Rimberts savā  hronikā „Svētā Anskara dzīve” ir aprakstījis dāņu iebrukumu Kursā un zviedru karaļa Olava sirojumus ap 853. līdz 855. gadam. Tur ir pieminētas divas kuršu pilsētas – Seeburg, tātad - Jūrpils vai Ezerpils, kas bija tagadējā Grobiņas senais nosaukums un Apulia jeb Apole tagadējās Lietuvas teritorijā.

Grobiņas pili nenopostīja kāds karš, bet sagrauž laika zobs.

18. gadsimtā sūtnis konstatējis, ka tā vairs nav piemērota dzīvošanai. Pili vairs neapdzīvo un tā ir nolemta lēnam sabrukumam, 20. gadsimtā pils mūrus posta abi pasaules kari. 1970. gadā pieņemts lēmums par pils mūru konservāciju.

Pierādījumus par kuršu kultūru un Jūrpili sniedz arheoloģiskie izrakumi. Bet uzskata, ka mūsdienu Grobiņas vārds ir cēlies no senā kuršu vārda „grobus”, kas nozīmē skābaržu mežs.

Arheoloģiskajos izrakumos atrastos priekšmetus tagad var skatīt gan Liepājas muzejā, gan Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Bet skābarži, šie bērzu dzimtas koki aizvien aug pilskalnā un siltās sezonas laikā  garām tam pa Ālandes upi  slīd vikingu laika koka airu laivas ar  grebtām teiksmainu zvēru galvām priekšpusē. Kā skaidro Raimonds Reinis, tūrisma klubam „Oga” sadarbojoties ar Pāvilostas laivu būvniekiem, ir tapuši šie koka peldlīdzekļi, kuros tagad vizina tūristus un brauciena laikā stāsta par sendienām Grobiņā.

Šobrīd laivas ir novietotas garāžās ziemas guļā. Kamēr laivas gaida kārtējo pavasari, lai dotos atkal braucienā, tikām paša pilsētā brīvā dabā Ālandes krastā gozējas nepabeigts vikingu kuģis. Dienā, kad Latvijas Radio ar to iepazīstas, Dabas māte ir parūpējusies par cienīgu ainavu: upe ir izkāpusi no krastiem un kuģis skalojas ūdenī.