"Salacgrīva ir vienīgā vieta, kur arvien ir saglabājusies nēģu zveja ar taci. Nekas nav mainījis 200 – 300 gadu laikā, vienīgi puņģus tagad šuj no linuma, nevis pin. Pārējais viss ir kā Johana Kristofa Broces laikā, kad viņš zīmēja taci," atklāj Salacgrīvas muzeja vadītāja Ieva Zilvere.

Salacgrīvas muzejā var iepazīt ne tikai nēģu zvejas vēsturi, bet arī iemācīties šajā pusē lietotos zvejniecības terminus. Raidījumā Latvijas pērles skaidrojam, kas ir ķēne, kurķis un kumma un un kā šos priekšmetus izmantoja zutiņu ķeršanā.

„Ja tiem reņģim acs i balti, tad tie i veci,” tā, mācot vietējo dialektu, skandē Ieva Zilvere. Zivsaimniecības vēsturi šajā namā var iepazīt, gan aplūkojot eksponātus – dažādus zvejniecības rīkus, gan arī  uzzināt šo to par nēģu dzīvi, sākot no mazuļa – ņurņika, līdz tā pieaugšanai un zvēra bēdīgam galam bez barības. Jāpiebilst, ka nēģis nav zivs, bet gan pieder pie jūras dzīvniekiem – apaļmutniekiem.  

Latvijas pērles ir noskaņojušās tieši uz  nēģiem, tāpēc nav brīnums, ka ieejot muzeja dienesta telpās un paveroties uz nelielu kafijas galdiņu, ieraugām tur uztupinātu ģipša šuneli ar nodilušu degunu un laipnu ģīmi, gan arī galda virsmā, kā šķiet, iegravētu nēģa siluetu.

Darba telpas Salacgrīvas muzejā no izstāžu telpām nav īpaši norobežotas, tāpēc ir vērts likt aiz auss, ja esat Salacgrīvas muzejā nelielā skaitā un pieklājīgi uzvedaties, tad arī jums laipnās muzeja darbinieces parādīs gan ģipša duksi gan arī ar sildāmspirāli nejauši darināto nēģi un ļaus arī ielūkoties bagātību krātuvē.

Muzeja krājuma glabātāja Iveta Kalniņa tuvāk iepazīstina ar šīs puses zvejniecības rīkiem - puņģi, kurķi un kummu. Puņģi ir pīti murdi nēģu ķeršanai. Ķēne ir nēģu pārnēsājamā dēļu kaste. Iveta Kalniņa bilst, ka lielākā krājuma bagātība ir ļoti daudzās fotogrāfijas, kur dažnedažādos laikos ir iemūžināta pati pilsēta, salacgrīvieši un apkaimes zvejnieki. Latvijas simtgades izstādē Salacgrīvas muzejs piedalīsies ar  fotogrāfijām, kas uzņemtas 1938. gadā, kad toreizējais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis viesojās Sprundu mājās.

Muzeja vadītāja Ieva Zilvere savukārt māca vēl kādus šai pusē lietotus vārdus, jo piebraucot pie muzeja, uzraksts vēsta, ka te ir aplūkojama pastāvīgā ekspozīcija „Zutiņš murdā” un tas nebūt nav mīļvārdiņš zutim. Tā Salacgrīvas pusē, kā arī Carnikavā dēvē nēģus.

Turpinot iepazīt zivsaimniecības rīkus, Ieva Zilvere norāda uz pamatīgu koka veseri, kas sver apmēram 14 kilogramus. Tas ir kurķis. To gatavo no sīksta, izturīga koka un vēl apkaļ no metāla gredzeniem. Kurķi lieto, lai iesistu mietus upē vai jūrā, lai pēc tam varētu uzlikt taci.

Ejot garām fotogrāfijām, kurās datēti mirkļi no zvejnieku svētkiem un viņu ikdienas darbiem, un turpinot lūkot nēģu karaļu atstāto mantojumu, ir jārunā par pagājušā gadsimta 20.-30. gadiem, kad šīs puses ļaudis paši ķēra apļamušus, paši tos  cepa un paši arī ievākoja konservu kārbās, lai sūtītu ne tikai uz citām Latvijas pilsētām, bet arī eksportētu uz Vāciju un Franciju.

Līdzās nēģu stāstiem Salacgrīvā var arī uzzināt arī par lašu zveju, jo Salaca ir pirmā upe Latvijas teritorijā, kur sāk mākslīgi audzēt lašus. Muzejā aplūkojamais lašu murds nav pats lielākais eksemplārs, jo tādu milzeni šī nama telpās tā izmēra dēļ nav iespējams eksponēt. Šīs pusēs zvejniekiem zveju ar lašu murdiem iemācījuši Kurzemes zvejnieki, kuru satikušies ar salacgrīviešiem Kuivižu krogā un pēc kopīgas dzēriena baudīšanas solījuši pavasarī braukt palīgā un ierādīt, kā lašus ar murdu zvejot.

Košākais un pamanāmais muzeja eksponāts gan nav saistīts ar zvejniecību - tas ir grezniem rotājumiem apdarināts seifs, kas ilgus gadus lietots Salacgrīvas pašvaldībā. Nav gan zināms, vai seifs pašvaldībā bijis no Salacgrīvas pilsētas dibināšanas 1928. gadā, vai no miesta dibināšanas 1921. gadā, bet tas ir iespējams.

Dienās, kad, kā reiz teicis kāds Vitrupes zvejnieks "Jūr' i tik glads, ka pat muš' var padzertes" (Jūra ir tik gluda, ka pat muša var padzerties), protams, cilvēki labprāt bauda dabu, bet, ja vēji jūs pūš no drēbēm laukā, tad esot Salacgrīvas pusē, ieejat muzejā, kur ir ko redzēt un darīt tur būs gan lieliem, gan maziem.