Mūsdienu cilvēkam ir jāmācās dzīvot zaļi, par to ir pārliecināta ludzāniete Irēna Lipska, kura dzīvo no vecākiem mantotā lauku mājā Ciblas novada Blontu pagastā. Irēna te ir iekopusi skaistu puķu dārzu, viņai ir sava mājsaimniecība. Irēnas kundze uzskata par noziegumu, to, kad kāds izmet sadzīves atkritumus mežā vai tam neparedzētā vietā. Jau gandrīz piecus gadus Irēna savās mājās uz stellēm auž ne tikai lupatu deķus un grīdceliņus, bet arī paklājiņus no plastmasas maisiņiem.

"Visi tagad saka - dzīvot zaļi. Nu kas tas ir dzīvot zaļi? Tā vairāk tāda kā modes lieta, bet ja dzīvo laukos, tu mizo kartupeli nu tu taču nesviedīsi tās mizas kaut kur ārā, vai lopiņā kāds apēdīs, vai sliekas kompostā apēdīs. To pašu maizīti izņem no maisiņa, tu viņu izpurināsi, neviens lauku cilvēks nesviedīs miskastē to maisiņu," tā Irēna Lipska.

Ideju par to, ka no plastmasas maizes iepakojumiem var aust paklājus, Irēna izlasījusi žurnālā. "Un tad es vienā Praktiskajā Latvietī izlasīju, ka viena audēja auž paklājus no maizīšu kulītēm un no avīzēm. Es tā domāju, ka avīzes var samirkt, bet maisiņi man iepatikās tā doma", atceras Irēna un stāsta, ka viņas iecere ir ne tikai savākt šos maisiņus, bet arī dod tiem otru dzīvi.

"Ja tu pastaigā pa saloniem un paskaties cik maksā lupatu deķis, tad tev gribas pašam kaut ko izdarīt un tā es sāku aust. Man viena kaimiņiene iedeva stelles, ierādīja kā to dara. Pašlaik aužu no maisiņiem no lupatām."

Irēna uzskata, ka pašlaik cilvēki ir pārāk aizrāvušies ar plastmasas maisiņu izmantošanu, tāpēc viņa nolēmusi ne tikai pati vākt un likt lietā šos dabai bīstamos atkritumus, bet arī aicina to darīt gan radus, gan paziņas: "Mēs tik daudz maisiņu izlietojam, tur ir tualetes papīru nopērc iepakojums, tur smuki maisiņi, smukas krāsas. Kaķim pērc barību, pērkam to pašu jogurtu maisiņā – nogriež galus izmazgā, izskalo – arī krāsa. Pagriez vienu pusi -- melna krāsa, pagriez otru pusi – dzeltena krāsa."

Pirmais eksperimentālais paklājiņš no maizes kulītēm tapa pirms gandrīz pieciem gadiem un joprojām kalpo kā labs kājslauķis pie draudzenes Lūcijas privātmājās ārdurvīm.

"Pirmo paklāju es uzdāvināju, to es atceros, Lūcijai uz vārda dienu. Tā arī tas aizgāja. Viens ieraudzīja, otrs, visiem vajadzēja. Un visi nes maisiņus. Manu radinieku ģimenes, draugi ģimenes, maisiņi man ceļo no visām vietām, bet viens ir tos maisiņus savākt, otrs ir viņus izlīdzināt un sarullēt," turpina Irēnas kundze.

Rādot, kā no vienkārša polietilēna maisiņa top savdabīgs dzīpars, Irēna stāsta, ka tas nebūt nav viegls darbs, jo nav jau tā, ka nogriez plastmasas strēmeli un izejmateriāls gatavs:

"To maisiņu vajag sagriezt, vajag saritināt , tā kā lakatiņu salikt trīsstūrītī un tad vajag paskatīties nu kuru tad krāsu vajag, jo izmantojamas jau tikai gala krāsas, vidus jau tur nav, jo krāsaināk, jo labāk. Jo trakāk, jo labāk. Tas ir milzīgs darbs, viņas sagriezt, satīt. Man jau to dara visa ģimene, man jau ne tikai ģimene to dara, bet arī draugi. Ir tādu draugi un viņi ir pensionāri, saka iedod mums darbu un tad viņi satin man tos maisiņus, es viņiem atnesu par to pienu."

Irēna atzīst, ka aust paklājiņus un iepirkuma somas viņa var uzsākt tikai ziemā. Pa vasaru tiekot krāti izejmateriāli un tikai tad, kad novākts dārzs, un sākušās lietavas un sniegi, viņa stājas pie stellēm un, skatoties televīzijas pārraides, darina savus paklājus. Pavisam nesen no plastmasas maisiņiem tapušas arī deviņas iepirkumu somas. Tās esot sanākušas tīri lietojamas, taču nākotnē ar to izgatavošanu Irēna vairs ne īpaši grib nodarboties, jo tam ir jāpatērē ļoti daudz laika.

Jautāta, kur tad viņa atrod noietu saviem darinājumiem, Irēna saka, ka viņa nav nekāds biznesa cilvēks un bagāta ar saviem paklājiņiem noteikti nekļūs: "Bizness. Nu kāds tur bizness. Nu, jā, kāda kapeiciņa jau tiek. Es kādreiz Rīgā pie tantiņas tirgū pirku frēzijas un prasu, cik tur jāmaksā un viņai nebija ko izdot un viņa tad saka tā: "Galu galā tās ir manas puķes, cik gribu, tik prasu!" Un arī es tāpat saku, ka galu galā tas ir mans darbs. Ja viens saka, ka tas ir lēti, vajag dārgāk ņemt, bet es saku tas ir mans darbs, cik gribu, tik es prasu. Ja es tev dodu paklāju un saku, ka tu man dot vienu eiro, dod vienu! Ja prasu pieci – dod pieci. Nav man tāda noteiktas cenas.""

Irēnas Lipskas draudzene Lūcija uzsver, ka Irēna vispār ir apbrīnojams cilvēks, viņai dzīve ir bijušas dažādas ķibeles, bet tikt tām pāri vienmēr ir palīdzējusi tieši saikne ar dabu: "Gribēdama saglabāt visu labo visus skaisto, viņa atrada iespēju, kā izmantot maisiņus plastmasas, kuri piesārņo dabu. Visi paziņas un cilvēki, kuri viņai tuvāki, vāc tos maisiņus, nes viņai kulēm un viņa liek tos lietā."

Arī pati Irēna Lipska uzskata, ka koki, krūmi, zeme jūt kā pret tiem cilvēks izturas un nepieciešamajā brīdī nāk palīgā. Ir tikai jāprot un sadzirdēt, saskatīt un pieņemt šo palīdzību.