1906. gada 1. decembrī Vācijā tika notiesāts Fridrihs Vilhelms Foigts - no likumdošanas viedokļa recidīvists, zaglis un krāpnieks, taču arī cilvēks, kurš lika sabiedrībai paraudzīties uz sevi no malas.

 

1906. gada 1. decembrī krimināltiesa Berlīnē pasludināja spriedumu Fridriha Vilhelma Foigta lietā. Par zagšanu un krāpšanu daudzkārt tiesātajam recidīvistam šoreiz tika piespriesti četri gadi par dokumentu viltošanu, nelikumīgu aizturēšanu un uzdošanos par armijas virsnieku. Taču šoreiz lieta nesa Foigtam ne vien kārtējo termiņu aiz restēm, bet slavu, kas sniedzās pāri viņa dzimtās Vācijas robežām.

Fridrihs Vilhelms Foigts dzimis 1849. gadā Austrumprūsijā, kas tagad ir Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabals. 14 gadu vecumā Vilhelms tika pirmoreiz notiesāts – uz divām nedēļām cietumā par sīku zādzību. Taču, saskaņā ar tolaik Vācijā pastāvošo kārtību, sodāmība liedza viņam jebkādas tālākas izglītības iespējas. Nonācis sociālās atstumtības situācijā, Foigts turpināja iet pa likumpārkāpumu ceļu un rezultātā no nākamajiem 42 sava mūža gadiem nepilnus 40 viņš pavadīja aiz restēm. 1906. gadā, no zvana līdz zvanam atsēdējis pēdējo – 15 gadu – termiņu par zādzību ar ielaušanos, Foigts nolēma uzsākt godīgu dzīvi. Viņš apmetās pie māsas Berlīnes tuvumā, cerot galvaspilsētā nodarboties ar kurpnieka amatu, ko bija iemācījies no tēva, taču jau visai drīz Berlīnes policija viņu izraidīja no pilsētas kā nevēlamu personu.

Oficiāli deklarējis izbraukšanu uz Hamburgu, Foigts tomēr palika Berlīnē un sāka apstaigāt lietoto apģērbu veikalus, iepirkdams valkātu armijas uniformu detaļas. 1906. gada 16. oktobrī viņš, tērpies panēsātā, bet tīrā armijas kapteiņa uniformā, ieradās grenadieru kazarmās, kur apturēja četrus ierindniekus un seržantu un pavēlēja sekot viņam. Radināti bez ierunām pakļauties augstākstāvošiem virsniekiem, grenadieri paklausīja. Aizsūtījis dežurējošo seržantu ar ziņojumu priekšniecībai, Foigts šautuvē savāca vēl sešus kareivjus, un visa jaunizceptā vienība sēdās vilcienā, ar kuru sasniedza Kēpenikas pilsētiņu austrumos no Berlīnes. Šeit Foigta vienība ieņēma vietējo rātsnamu, pats Foigts pavēlēja vietējiem policistiem gādāt par kārtību pilsētā, bet pasta ierēdņiem – uz stundu pārtraukt sakarus ar Berlīni. Pilsētas valdes namā Foigts arestēja kasieri fon Viltbergu un mēru Langerhansu. Pēdējais tā kā mēģināja iebilst un pieprasīt aresta orderi, un ko Foigts īstā prūšu militārista tonī noskaldīja: „Tas ir mans pilnvarojums!” un norādīja uz savu kareivju durkļotajām šautenēm. Tad viņš konfiscēja pilsētas kases saturu – 4002 markas un 37 feniņus, izsniedza kvīti, kuru parakstīja ar sava kādreizējā cietuma priekšnieka vārdu, un konvoja pavadībā nosūtīja arestētos uz Berlīni apstākļu noskaidrošanai. Tad viņš pārģērbās civilās drēbēs un devās prom no pilsētas.

Foigtu izsekoja un arestēja diezgan ātri, tomēr viss Kēpenikas stāsts kļuva zināms presei, un ne tikai Vācijā. Foigts kļuva slavens kā Kēpenikas Kapteinis. Ar sevišķu patiku notikušo izgaršoja britu prese, kas nelaida garām iespēju pazoboties par prūšu pārliecīgo aizraušanos ar militārismu, aklo pakļaušanos pavēlēm un uniformu dievināšanu. Foigts bija smalki izāzējis sabiedrību, kura pret viņu bija izturējusies ar visu savu likumisko brutalitāti. Šķiet, situāciju visai adekvāti novērtēja Vācijas ķeizars Vilhelms II, jau pēc diviem gadiem Foigtu amnestēdams. Kēpenikas Kapteinis diezgan labi nopelnīja ar savu atmiņu grāmatu, pārcēlās uz dzīvi Luksemburgā, kur nodzīvoja līdz aiziešanai no šīs pasaules 72 gadu vecumā. Starp citu, pie Kepenikas pilsētas valdes nama tagad uzstādīta bronzas skulptūra slavenajam Kēpenikas Kapteinim Fridriham Vilhelmam Foigtam.