1995.gada 1.martā Maskavā tika nogalināts žurnālists Vladislavs Ļistjevs. Daudzu miljonu iemīļots televīzijas raidījumu vadītājs un producents tika nošauts savas mājas vārtos. Viņa slepkavība tā arī nav atklāta un tās izmeklēšanas laikā ļoti bieži runāts par politiķu un ievērojamu Krievijas uzņēmēju līdzdalību. 

 

Vladislavs Ļistjevs bija slavena un unikāla personība padomju un Krievijas žurnālistikā. Viņš izveidoja vairākas ļoti populāras un slavenas programmas, kuru laikā miljoni PSRS un vēlāk Krievijas skatītāju pielipa pie televizoru ekrāniem. Viņš bija pirmais slavenā Pirmā kanāla jeb vēlākā ORT ģenerāldirektors, kurš briesmīgajos Krievijas kapitālisma laikos atklāti cīnījās par ietekmi televīzijas biznesā.

Ļistjevs bija slavens žurnālists, kurš izveidoja un pats vadīja tādus raidījumus, kā „Skats”, „Brīnumu lauks”, „Uzmini melodiju”, „Sastrēguma stunda” un daudzus citas. Viņa producenta spējas bija lielas, kas nozīmēja, ka Ļistjevs ļoti labi saprata mediju lomu un naudu, ko tā atnes. Viņš ieguva lielu popularitāti slavenajā Pirmajā kanālā, kas pēc PSRS sabrukuma kļuva par ORT. Kādu laiku Ļistjevs vadīja citu televīzijas kanālu, ko izveidoja, par pamatu ņemot savus panākumus ar raidījumu „Skats”. Bet 1995.gadā, pēc mazo kanālu saplūšanas lielākā, viņš kļuva par ORT pirmo ģenerāldirektoru.

1995.gada ziema bija trauksmains laiks, jo notika Pirmā kanāla privatizācija. Zinot šīs televīzijas ietekmi, par to cīnījās daudzi cilvēki. Viens no labāk zināmajiem bija Boriss Berezovskis. 1995.gada ziemā viņš nodeva daļu savu akciju nelikumīgā veidā citiem, kas nozīmēja, ka pastarpināti Berezovskis audzēja savu ietekmi kompānijā. Ļistjevs kā bijušais galvenais producents un ģenerāldirektors cīnījās par uzņēmuma finansēm. Zināms, ka lielākais strīds starp Berezovski, Ļistjevu un reklāmā strādājošo Sergeju Lisovski izvērtās tieši 1995.gada ziemas beigās. Berezovskis centās ORT vadībā iebīdīt savu favorīti, kamēr pārējie akcionāri atbalstīja Ļistjevu. Savukārt Lisovskis centās kontrolēt visu reklāmu, kas varēja tikt izvietota ORT kanālā. Tā ir milzīga nauda, tāpēc strīds ieguva lielus apmērus. Lisovskis centās nopirkt unikālās tiesības, bet Ļistjevs nepiekāpās cenas ziņā un uzlika aizliegumu vispār sniegt reklāmas pakalpojumus. Tas nozīmēja, ka Berezovskis ar Lisovski zaudēja miljoniem dolāru. Slavenais žurnālists Pols Hļebņikovs daudz aprakstīja šo strīdu un atsaucās uz gadījumu, kad Lisovskis esot draudējis Ļistjevam, ka no viņa piedzīs 100 miljonus dolāru par nerealizēto peļņu. Tikmēr Ļistjevs atraidījis viņa pārmetumus, sakot, ka ir uzsācis sarunas ar kādu Eiropas kompāniju piedāvājumu par 200 miljoniem. Skaidrs, ka kā viens, tā otrs blefoja. Bet Ļistjevs ar Berezovski vienojās, ka oligarhs samaksā Lisovskim atkāpšanās naudu un vēlāk saņem to atpakaļ caur firmas dividendēm, kad noslēgts labāks darījums.

Kā bija patiesībā, nav līdz galam zināms, 1995. gada 1. martā Ļistjevs atgriezās mājās ap pusdeviņiem vakarā un tika nošauts. Pirmā lode skāra viņa roku, otrā galvu. Izmeklētāji solīja lietu atklāt, bet vēl līdz šai dienai rezultātu nav. Izskanēja vairākas versijas, tostarp politiskas, jo cīņa par medijiem ir cīņa par politisku varu. Kaut kur pavīdēja runas, ka Ļistjevs pats piesavinājies daļu naudas, citur atkal plaši tiražēja versiju, ka pārāk nepiekāpīgs viņš bijis oligarhu spēlēs. Kāds kriminālo aprindu pārstāvis minēja, ka mērķis tajā vakarā bija Ļistjevu pabiedēt, tomēr uzbrucēji pārcentās un netīšām žurnālistu nogalināja. Daudzi Ļistjevā redzēja varoni, kamēr citi uzskatīja, ka viņš bija daļa no briesmīgā laikmeta, ko sauc par mežonīgo kapitālismu deviņdesmitajos. Daudzi, kas tajā laikā nodarbojās ar biznesu, bija priecīgi, ka pārdzīvoja laikmetu, nesaņemot lodi vai naža dūrienu vēderā.