1983. gada 1. septembrī virs PSRS teritorijas tiek notriekta Korejas aviokompānijai piederoša lidmašīna. Pasažieru laineris ar reisa numuru 007 aiziet bojā, līdzi aiznesot vairāk nekā 250 cilvēku dzīvības. PSRS gaisa spēku uzbrukumu raksturo kā barbarismu un ļaunuma impērijas patieso seju.

Dienvidkorejas aviokompānijas Korean Air lidmašīna Boeing 747 1983. gada septembra pirmajā dienā atradās ierastajā reisā no Ņujorkas uz Seulu. Lidmašīnā atradās 246 pasažieri un 23 apkalpes locekļi. Lidmašīna pacēlās no Ņujorkas, uzpildīja degvielu Aļaskā un tad pa līganu trajektoriju devās uz Dienvidkoreju.

Tā kā PSRS Ohostkas jūrā turēja lielāko daļu savas zemūdens flotes, tad šī teritorija bija aizliegta lidojumiem. Tāpat Kamčatkā un Sahalīnā PSRS uzturēja lielu daudzumu dažādu militāro bāzu, tāpēc jebkāda aviācijas interese par šīm teritorijām tika uzskatīta par spiegošanu. Lai arī pasažieru lidmašīnas notriekšana jebkurā laikā ir barbarisms, tomēr vērā jāņem 1983. gada politiskā situācija.

Ronalds Reigans nule kā bija kļuvis par ASV prezidentu. Viņa attieksme pret PSRS bija kā pret ļaunuma impēriju un, ar visām ķibelēm Afganistānā, valdīja īsta Aukstā kara dvaša. Teorētiski, reisam 007 bija jālido izliektā līnijā gar Kamčatku, pāri Japānai un tad no dienvidiem jāielido Dienvidkorejā. Taču kādu nezināmu iemeslu dēļ lidmašīna pārlidoja Kamčatku, novirzoties no sava plānotā kursa pat par 500 kilometriem.

Korejas aviokompānijas lidmašīna pārkāpa PSRS gaisa telpu divreiz. Pirmajā reizē tās pārtveršanai gaisā pacēla vairākas MIG lidmašīnas, taču tās nepaspēja noķert pasažieri laineri. Pēc PSRS gaisa spēku komandieru sarunu ierakstiem manāms, pavēli par notriekšanu deva brīdī, kad lidmašīna atgriezās virs starptautiskajiem ūdeņiem. Tikai vecāko MIG nespēja tik ātri noķert jauno Boeing paglāba reisu 007 pirmajā reizē.

Taču no starptautiskās gaisa telpas Boeing atkal ielidoja PSRS teritorijā. Nu gaisā cēlās Su-15 iznīcinātāji, un vienības komandieris Genādijs Osipovičs pietuvojās pie lidmašīnas vizuālas redzamības tuvumā. Viņš atpazina lidmašīnas siluetu kā izlūkošanas RC-135, tāpēc pēc pāris zalvju izšaušanas no ložmetējiem, izpildīja pavēli notriekt mērķi raķešu uzbrukumā. Pirmā raķete sabojāja Boeing astes stabilizatoru un tāpēc tā pa spirālveida trajektoriju iegāzās jūrā.

Pēc lidmašīnas pazušanas valdīja milzīgs šoks. PSRS kādu laiku klusēja, tad meloja, ka lidmašīna vienkārši pazuda. Līdz tikai pašās beigās atzinās, ka lika savai pretgaisa aizsardzībai to notriekt. PSRS argumenti bija tādi, ka piloti ignorējuši saziņu ar pārtvērējiem. Taču tādas īsti nebija. Osipovičs neizgāja redzamā pozīcijā, bet ložu šāviņi nebija trasējošie, tāpēc Korejas piloti nemaz nepamanīja brīdinošo zalvi.

Ilga bija stīvēšanās par melnajām kastēm. Tās Krievija atdeva tikai 1993. gadā. Taču kā pirmajā, tā otrajā izmeklēšanas reizē iemesls traģēdijai bija skaidrs. Pilotu kļūda, nepareizi uzstādot auto pilotu. Korejieši neizpildīja instrukciju pārbaudīt autopilota trajektoriju lidojuma laikā. Ja viņi būtu sekojuši savām koordinātām, būtu sapratuši, ka atrodas virs naidīgas teritorijas un noteikti būtu sākuši virzīties prom no PSRS gaisa telpas. Vēl viens arguments par labu PSRS bija, ka reisa 007 laikā tam ļoti tuvu lidoja ASV izlūklidmašīna. To atstātie signāli radarā saplūda, kas ir veikls paņēmiens, kā maldināt pretgaisa aizsardzības sistēmas. Divas lidmašīnas satuvojas līdz saplūšanai un tad atkal izšķiras, bet noteikt, kura ir pasažieru un kura izlūklidmašīna, vairs nav iespējams.

Tas, ka PSRS nepielaida pie Boeing atlūzām jūrā citu valstu ūdenslīdējus, liecināja tikai vienu – valsts nevēlējās, lai pasaule zinātu, kas notika ar lidmašīnu. Kad tā bija pieejama 90. gados, tad acīm pavērās skats, ka no lidmašīnas ir atdalīta visa elektronika. To PSRS pārmeklēja, lai pārliecinātos, ka uz borta nav bijusi spiegošanas tehnika. Un, lai arī pēc Malaizijas aviokompānijas lidmašīnas notriekšanas cilvēki mēdz vilkt paralēles starp šiem notikumiem, bojā gājušo piemiņai tas vairs neko nedod. Skumji, ka lielvaru ambīciju dēļ cieš miermīlīgie iedzīvotāji.