1583. gada 10. aprīlī piedzima viens no slavenākajiem holandiešu juristiem un filozofiem Hugo Grocijs. Viņa darbi tika veltīti cilvēku pamattiesībām un arī valstu savstarpējām starptautiskajām attiecībām, kas palīdzēja spēcīgi attīstīt starptautiskās tiesības. Grocijs kļuva ārkārtīgi populārs Nīderlandes kaimiņzemēs, kamēr politiskās darbības dēļ dzimteni bija spiests pamest.

 

Hugo Grocijs jeb īstajā vārdā Hugo de Groots piedzima 1583. gada 10. aprīlī Delftas pilsētā Dienvidholandē. Viņš auga ļoti izglītotā ģimenē un kā pirmdzimtais saņēma lielu tēva uzmanību. Grocija tēvs bija cēlies no vācu aristokrātiem, kas bija ieprecējušies Nīderlandes augstākajās aprindās. Turklāt tēva uzmanība dēlam tika pievērsta vēl vairāk, kad atklājās viņa apķērība un talants ātri apgūt jaunas zināšanas. Jau astoņu gadu vecumā Hugo Grocijs sāka rakstīt dzeju latīņu valodā, bet 11 gados sāka studēt Leidenes universitātē. Grocija tēvs bija liels humānists, kurš savas idejas smēlās pat tik tālās domās, kā Aristoteļa traktāti. Tāpēc arī nav brīnums, ka dēls uzauga humānistu pārliecībā, ka visiem cilvēkiem ir dotas noteiktas pamattiesības. Tādas, kuras neietekmē stāvoklis sabiedrībā vai valsts, kurā cilvēks piedzimst. Tieši šī izpratne vēlāk palīdzēs Grocijam definēt starptautisko attiecību pamatus.

15 gadu vecumā Hugo Grocijs dodas līdzi Nīderlandes sūtnim uz Parīzi. Viņš ir tā apbūris savus pasniedzējus universitātē, ka viņi rekomendē jaunekli valsts juridiskajam darbam. Grocijs nonāk Parīzē un apbur arī Francijas galmu. Karalis ir tik pārsteigts klausoties Grocijā, ka nosauc viņu par Holandes brīnumu. Tomēr lielākais ieguvums jaunajam domātājam ir pilnīga piekļuve Francijas augstākajai zinātniskajai sabiedrībai. Viņš pavada ilgas stundas sarunās ar spožākajiem Eiropas prātiem. Tieši no šīs vizītes viņam izveidosies vairākas uzticamas draudzības, kas vēlāk palīdzēs, kad Grocijam būs jāmūk no dzimtenes.

Atgriezies Nīderlandē Grocijs sāk strādāt advokatūrā. Viņa tēvs gan ir cilvēks, kurš ne tikai domā par savu profesionālo, bet arī sabiedrisko dzīvi, tāpēc arī Hugo Grocijs izveidojas kā cilvēks, kam svarīga ir politika un sabiedrības pilnveidošanās process. Viņš ne tikai studē likumus, viņš arī palīdz valstij dažādos strīdīgos gadījumos. Viens no tādiem bija holandiešu jūrnieku uzbrukums portugāļu tirdzniecības kuģim Singapūras līcī. Holandieši atradās karā ar Spāniju un Portugāli, tāpēc nolēma izlaupīt šo valstu kuģus tālajās kolonijās. Nolaupīto Ķīnas porcelānu holandieši pārdeva Amsterdamā, bet portugāļi pieprasīja atlīdzināt zaudējumus. Tiesas prāvā Grociju lūdza aizstāvēt holandiešu tirgotājus, bet dižais domātājs tik tālu iedziļinājās lietas niansēs, ka saprata nepieciešamību formulēt jaunu izpratni starptautiskajās attiecībās. Grocijs bija autors izpratnei par starptautiskajiem ūdeņiem, vietu, kura pieder visiem vai nepieder nevienam. Pasaules jūras ir brīvas, jo tajās var kuģot visi, kas vēlas. Protams, šāda ideja nepatika politiķiem Nīderlandē, īpaši jau Anglijas un Spānijas valdniekiem, jo nozīmēja, ka milzīgā resursu tērēšana un izplešanās kolonijās vairs nebūtu attiecināma uz ūdens ceļiem.

Grocija uzmanība lielā mērā tika pievērsta tiesībām kara un miera laikā. Viņš ļoti daudz laika pavadīja pētot arī reliģiskās brīvības un filozofijas paveidus, kas ļāva brīvību cilvēkam pašam noteikt savas attiecības ar Dievu. Tieši protestantu un katoļu kara virpulī, Grocijs saņēma mūža ieslodzījumu dzimtenē. Politiskās spēlītes padarīja viņu par bīstamu pretinieku un izbēgt no cietuma Grocijam palīdzēja uzticamā sieva. Viņa esot iznesusi vīru no cietuma milzīgā lādē, kas bija domāta grāmatu pārnēsāšanai. Tā Grocijs nonāca Francijā, kur viņu uzņēma ar atplestām rokām.

Hugo Grocija grāmatas Vatikāns aizliedza, jo pārāk brīvdomīgs šis jurists bija diskusijās par cilvēka dabīgajām tiesībām no dzimšanas. Pats domātājs gan nevarēja aptvert, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi sāk karot. Ja miera laikā daudz maz ir iespējams nodrošināt tiesību ievērošanu, tad kara laikā tās ātri tiek aizmirstas. Tieši šī iemesla dēļ Grocijs arī centās radīt priekšstatu par unikālām un visaptverošām starptautiski atzītām tiesībām. Zināms, ka Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs esot turējis Grocija tiesību krājumu zem sedliem, kad devies karagājienos. Tik ļoti viņš bija pārņemts ar domātāja darbu. Grocija dzīves beigas arī ir saistītas ar Zviedriju, jo pēc karaļa nāves reģents aicināja Grociju par Zviedrijas pārstāvi Francijā. Viņš pieņēma šo piedāvājumu, bet brīdī, kad nolēma pārtraukt saistības ar zviedriem, Grocijs devās uz Stokholmu. Pēc audiences pie karalienes viņš pa Baltijas jūru atgriezās mājās, tomēr spēcīgā vētra laupīja pēdējos spēkus. Grocijs nomira pa ceļam Rostokā, tiklīdz kuģis ienāca ostā.