1897.gada 10.septembrī Londonā noķer pirmo dzērājšoferi. Taksists Džordžs Smits krietnā reibumā nespēj izbraukt cauri sētas vārtiem, tā vietā ietriecoties dēļu sienā. Policisti, kas novēroja šo skatu, varēja berzēt rokas, jo beidzot būs iespēja pierādīt šofera dzeršanas faktu. Smits kļuva par pirmo zināmo autovadītāju pasaulē, kas saņēma sodu par braukšanu reibumā.

* * *

Līdz ar automobiļu attīstību un vispār parādīšanos uz ceļiem, parādījās arī vairākas problēmas, kuras līdz šim nebija sagādājušas raizes. Viena no tādām bija braukšana reibumā, jo pirmo reizi vēsturē cilvēka pārvietošanās bija pilnīgi atkarīga no viņa paša spējām. Tā, piemēram, piedzēries jātnieks varbūt nespēj nosēdēt zirga mugurā, tomēr zirgs, skaidrā prātā būdams, apzināti citiem cilvēkiem virsū vai sienā pats neskries. Tāpēc piedzēries jātnieks sliktākajā gadījumā pats nokrita no zirga vai vismaz zirgs viņu no muguras nometa. Nav zināms, cik lielas problēmas sagādāja piedzērušies velosipēdisti, jo viņu ātrums laikam bija pārāk neliels, lai pievērstu dzeršanas faktoram tik izšķirošu nozīmi.

Braukšana pie auto stūres reibumā ir milzīga problēma mūsdienās. Bet tās pirmsākumi ir meklējami tajā laikā, kad cilvēki vispār nonāca pie stūres. Un pirmais zināmais dzērājšoferis esot kāds londonietis. Taksometra vadītājs Džordžs Smits it kā kļuva par pirmo dzērājšoferi, kas saņēma sodu. 1897.gada 10.septembrī viņš pamatīgā skurbulī nespēja novaldīt savu automobili un iebrauca sienā. Smits centās izbraukt caur vārtiem kādā dēļu žogā, bet tā vietā iebrauca tieši blakus izbrauktuvei - žogā. Dažos avotos minēts, ka policisti it kā jau pamanījuši piedzērušos autovadītāju, taču nav varējuši viņu apturēt, jo trūcis pierādījumu, ka viņš būtu reibumā. Tiklīdz Smits iebrauca sienā, tā policistiem bija iespēja izvaicāt autovadītāju, kura atbildes apliecināja, vīrs ir pārāk lielā kunga prātā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet pirmajā dzērājšofera ķeršanas reizē milzīga problēma bija alkohola noteikšana. Alkometru vēl nebija, bet analīzes taisīt bija sarežģīti, turklāt tam būtu nepieciešams ārsts un laboratorija. Tāpēc iztika tikai ar vizuāliem novērojumiem. Par savu atrašanos uz ielas reibumā Smits arī kā pirmais saņēma sodu. Viņam piesprieda naudas sodu, kas dažādos avotos mainās. Vai nu viņš saņēma 25 šiliņu sodu, vai arī veselu mārciņu, kas 19.gadsimta beigām jau bija prāva naudas summa.

Lai cik interesanti nebūtu, alkometrus sāka lietot 30. gados. Indianas Universitātes toksikologs Rolla Hargers izgudroja pirmo alkohola noteikšanas ierīci, lai nevajadzētu obligāti ņemt asins vai urīna paraugus. Viņš pirmais piedāvāja iespēju pārbaudīt alkohola daudzumu pēc izelpas. Viss, kas bija nepieciešams, iepūst balonā, kas ar caurulīti bija savienots ar rezervuāru, kurā bija kālija permanganāts un sērskābe. Maisījumam bija violeta krāsa, bet, ja gaiss, ko iepūta rezervuārā, saturēja alkoholu, tad krāsa mainījās uz dzeltenu. Jo vairāk alkohola bija izelpā, jo ātrāk mainījās krāsa rezervuārā. Lai arī šī ierīce bija krietni vieglāk lietojama par analīzēm, to tāpat bija grūti izmantot uz ceļa, jo tas prasīja noteiktus aprēķinus, lai saprastu cik liela ir koncentrācija. Tāpēc jau 50.gados cits Indianas štata zinātnieks izgudroja daļēji automatizētu ierīci, kas pati kalkulēja alkohola koncentrāciju. Roberts Borkenšteins izgudroja to, ko mūsdienās sauc par alkometru. Sākumā gan to sauca par dzēruma metru, no angļu valodas Drunkometer.

Interesanti, ka dzērājšoferiem vienmēr bijušas dažādas idejas, kā censties samazināt alkohola daudzumu izelpā, ja nu pēkšņi viņš nonācis policijas nagos. Daži iesaka skriet, lai izsvīstu alkoholu, citi iesaka dzert kefīru vai skābu sulu. Bet šķiet absolūti stulbāko risinājumu meklēja kāds kanādiešu autovadītājs, kurš ticēja, ka kokvilna palīdz absorbēt alkoholu. Kamēr viņš gaidīja, kad policisti sakārtos elpas analizatoru, autovadītājs it kā notiesājis savu apakšveļu, jo tā bija vienīgā pieejamā kokvilnas drēbe. Lieki piebilst, alkohola koncentrāciju tas nemazināja un šoferis saņēma sodu, nemaz jau nerunājot par to, ka viņš iekļuva stulbāko cilvēku apkopojumu sarakstos visā pasaulē.

Diemžēl, braukšana reibumā ir viena no tām retajām lietām, kas mūsdienās mazinās, bet ne tik ātri, lai par to runātu kā vecu laiku problēmu. Vēl joprojām vairākās valstīs, tostarp Latvijā, braukšanā dzērumā ir viens no galvenajiem avāriju cēloņiem uz ceļa. Diemžēl, dzērājšoferis neapdraud tikai savu dzīvību vien, bieži vien viņi uz ceļa nogalina vai arī atstāj uz mūžu sakropļotus citus cilvēkus.