1547. gada 11. decembrī Krievijas cars Ivans Bargais uzsāk karagājienu pret Kazaņas hanisti. Viens no dižākajiem Krievijas valdniekiem ir apņēmības pilns pārtraukt hanistes uzbrukumus savām zemēm un reiz par visām reizēm iznīcināt Kazaņas hanu ietekmi uz Maskavas politiku. Tas viņam izdosies tikai trešajā karagājienā.

 

Ivans Bargais ir viens no Krievijas vēsturē veiksmīgākajiem valdniekiem. Lai arī iespējams, viņš bija traks, Ivans Bargais ar savu valdīšanu ne tikai sasniedza absolūto valdīšanas ilguma rekordu, viņš arī dubultoja savas valsts teritoriju. Ivans Bargais ar spēku un dzelžainu tvērienu sakļāva pavalstniekus vienotā dūrē, tādējādi likdams pamatus Krievijas valsts uzplaukumam, kas sekoja gan ilgi pēc Ivana Bargā valdīšanas.

Viņa vara sākās laikā, kad Ivanam Bargajam bija tikai trīs gadi. Jau tad viņš kļuva par visas Krievzemes kņazu, lai arī valdīt bija spiests ar īpašas padomes palīdzību, taču, caram pieaugot, padome kļuva vājāka un Ivans Bargais nostiprināja pats savu lomu Krievijas politikā. Taču jāņem vērā, ka 16. gadsimtā Krievija robežojās ar dažādām hanistēm. To valdnieki ietekmēja politiku Krievzemē, un ikvienam vajadzēja rēķināties ar dažādu apgabalu haniem, lai noturētu savus varas grožus.

Izteikti divi centri, kas apgrūtināja Ivana Bargā varu, bija Kazaņas un Astrahaņas hanistes. Sākumā Ivans Bargais centās tuvināt savu varu šīm hanistēm, noslēdzot miera un sadarbības vienošanos. Taču tieši Kazaņas haniste šo vienošanos lauza. 1545. gadā Maskavas kņaziste demonstrēja savu spēku, cenšoties iedrošināt Kazaņas hanisti pievienoties ūnijai ar to. Šahs Ali arī bija gatavs slēgt draudzības paktu, taču šahu Ali gada laikā padzina no Kazaņas, kas nozīmēja, ka Ivanam Bargajam nekas neatlika, kā iet karagājienā pret Kazaņu.

1547. gadā notika pirmais uzbrukums. 11. decembrī Ivana Bargā armija devās pirmajā no trim karagājieniem. Viņi veiksmīgi aizgāja līdz Kazaņai, taču ziema nebija īpaši auksta un agri sākās atkusnis. Ivana Bargā spēku artilērija nepaspēja pāriet Volgu pie Novgorodas un plānā ledus dēļ lielākā daļa artilērijas iegāzās varenās upes ūdeņos. Tie karavīri, kas nonāca pie Kazaņas, jau pēc septiņām dienām bija spiesti griezties atpakaļ. Bez artilērijas atbalsta karot nebija jēgas.

Šī neveiksme nekādā veidā neietekmēja Ivana Bargā plānus iekarot Kazaņu. Viņš jau nākamajā gadā atkal devās karagājienā pret hanisti. Šoreiz izdevās netālu uzcelt cietoksni, kas atviegloja karaspēka apgādi. Cietoksnī izvietoja aizvien lielākus spēkus, un 1552. gadā Krievijas valdnieks maršēja uzvarošajā gājienā uz Kazaņu. Pilsēta tika ieņemta, tai triecienā uzbruka līdz pat 150 tūkstošiem krievu karavīru, kurus atbalstīja ap 150 lielgabalu. Tieši cietokšņa šturmēšana atnesa lielu slavu Ivanam Bargajam, jo uzvara tika izcīnīta īstā karavīru manierē. Turklāt karaspēkā esošie ļoti atzinīgi atsaucās par valdnieku, jo laupījuma dalīšanā viņš uzreiz noteica, ka pats nepiedalīsies.

Kazaņas krišana deva Ivanam Bargajam milzīgus teritoriālus ieguvumus. Bet viņa saprātīgā politika - lielus militārus ieguvumus. Viņš nevajāja hanistes iedzīvotājus, bet gan lika miermīlīgā veidā viņus pievērst pareizticībai. Ivans Bargais ieguva hanistes cilvēku uzticību un tieši viņi lielā mērā palīdzēja viņam grūtākajos karos ar Livoniju un Zviedriju. Savukārt Kazaņas karā iegūtā pieredze ļāva izrēķināties ar vēl vienu bīstamu pretinieku - Astrahaņas haniem. Viņi kopā ar Krimas tatāriem centās veidot ūniju ar Osmaņu impēriju, bet Ivana Bargā nākošie karagājieni uz Astrahaņu ļāva šo pilsētu iegūt bez kaujas. Hanistes spēki tika sakauti krietni ārpus pilsētas mūriem, kas tikai veicināja Ivana Bargā valdnieka statusu.