1971. gada decembrī Pakistānas militārās huntas mēģinājumi ar nežēlīgu genocīdu apspiest Austrumpakistānas pašnoteikšanās centienus beidzās ar Indijas militāru iejaukšanos. Pakistānas austrumdaļa – teritorija Gangas deltā – ieguva neatkarību un 1972. gada 11. janvārī tika oficiāli pārdēvēta par Bangladešu.

 

Kad 1947. gadā Lielbritānijas valdība paziņoja, ka plāno izbeigt savu apmēram divus gadsimtus ilgušo valdīšanu Indijā, bija jau diezgan nepārprotami skaidrs, ka Indijas islāmticīgie iedzīvotāji veidos savu atsevišķu valsti – Pakistānu. Problēma bija tā, ka pārsvarā musulmaņu apdzīvotās teritorijas atradās abās pusēs Indostānas pussalai – Indas upes baseinā un Gangas deltā, un tā nu Pakistāna tapa kā valsts, kuras divas daļas šķīra visa plašā Indijas teritorija.

 Kaut gan iedzīvotāju skaita ziņā abas Pakistānas daļas bija praktiski vienādas, jau no paša sākuma dominējošo lomu valstī tiecās spēlēt Rietumpakistāna. Šeit atradās galvaspilsēta Karači, lielākā daļa valsts politiskās un militārās elites nāca no rietumiem, rietumdaļai tradicionāli tika apmēram divas trešdaļas valsts budžeta, lai gan Austrumpakistānā dzīves līmenis bija zemāks. Austrumpakistāna nebija tik monolīti islāmticīga kā valsts rietumi, šeit iedzīvotāji runāja bengāliešu valodā un pretojās centrālās varas mēģinājumiem par vienīgo valsts valodu padarīt rietumos dominējošo urdu. Tas viss lika Rietumpakistānā austrumniekus uzlūkot kā tādus „hinduisma samaitātus” pakistāniešus.

 Pakistānas rietumdaļā spēcīgais militārisma kults kļuva par augsni militārās huntas nākšanai pie varas 1958. gadā. Kad 1970. gadā beidzot tika sarīkotas demokrātiskas vēlēšanas, lielāko balsu skaitu ieguva Austrumpakistānu pārstāvošā „Avami līga”, kuras programma bija valsts pārtapšana konfederācijā ar kopīgu aizsardzību un ārpolitiku, bet dalītu budžetu un iekšpolitiku. Huntas vadonis ģenerālis Jahjahans tā arī neļāva sanākt parlamentam, bet atjaunoja militāro pārvaldi un 1971. gada martā ieveda Austrumpakistānā pastiprinātu karaspēka kontingentu. Sākās īsts Pakistānas armijnieku un radikālo musulmaņu paramilitāro grupu genocīds pret „Avami līgas” aktīvistiem, intelektuālo eliti, vietējo policiju, hinduistiem un citiem nemusulmaņiem. Upuru skaita aplēses svārstās no Pakistānas vēlāk atzītajiem 26 000 līdz pat 3 miljoniem; neatkarīgu ekspertu vērtējums parasti ir no 200 000 līdz 500 000. Tomēr genocīds tikai kāpināja austrumpakistāniešu gatavību pretoties – 1971. gada martā „Avami līga” pasludināja neatkarību no Pakistānas un uzsāka bruņotu pretošanos. Neatkarības deklarācijā un pārējā saziņā jau konsekventi tika lietots nevis apzīmējums Austrumpakistāna, bet gan Bangladeša – „Bengāļu valsts”.

 Pakistānas militārā hunta, šķiet, cerēja, ka tai ļaus netraucēti izrīkoties savā teritorijā. Tomēr Bangladešai bija ļoti nopietns sabiedrotais – Indija. Pakistānas tradicionālie sabiedrotie gan bija Savienotās Valstis un Ķīna, tomēr aiz Indijas muguras arī vīdēja vēl varenāks starptautiskais spēlētājs – Padomju Savienība. Vienu brīdi situācija šķita pavisam draudīga –Bengālijas līcī iepeldēja amerikāņu aviācijas bāzes kuģis „Enterprise”, un pavisam drīz turpat uzpeldēja arī padomju atomzemūdene – abi ar kodolraķetēm uz klāja. Tomēr superlielvalstis neatļāvās avantūras. Indijas atklātais atbalsts Bangladešas partizāniem noveda pie militāra konflikta ar Pakistānu 1971. gada decembrī. Pakistāniešu armijas kontingentam Bangladešā nebija izredžu noturēties – pēc nepilnām divām nedēļām tas kapitulēja. Iezīmējot neatkarības izcīnīšanu, 1972. gada 11. janvārī Austrumpakistāna tika oficiāli pārdēvēta par Bangladešu.