1941. gada 12. decembrī Berlīnē, Reiha kancelejā, notika neprotokolēta nacistiskās Vācijas līdera Ādolfa Hitlera tikšanās ar citiem augstākajiem nacistu režīma vadītājiem. Iespējams, tieši todien Hitlers pirmoreiz nepārprotami formulēja metodiskas Eiropas ebreju iznīcināšanas, respektīvi, holokausta ideju.

Ilgu laiku vēsturniekiem nebija zināms notikums, kas risinājās Vācu reiha galvaspilsētā Berlīnē 1941. gada 12. decembrī. Šajā dienā nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers bija pulcinājis pie sevis visaugstākā ranga nacistu vadītājus. Saruna notika Reiha kancelejā, fīrera privātajās telpās, un to neviens neprotokolēja, tāpēc arī ziņas par šo apspriedi ilgus gadus palika neatklātas. Tikai pagājušā gadsimta nogalē, tiekot atslepenotiem padomju arhīviem, tajos atradās arī nacistu propagandas ministra Jozefa Gēbelsa privātās piezīmes, kurās viņš atsaucas uz šo tikšanos. Gebelss raksta:

„Runājot par žīdu jautājumu, fīrers ir nolēmis nolikt visu savās vietās. Viņš jau tika brīdinājis žīdus, ka ja viņi izraisīs jaunu pasaules karu, tas novedīs pie viņu pašu iznīcināšanas. Tie nebija tukši vārdi. Tagad pasaules karš ir iestājies. Žīdu iznīcināšanai jābūt tā neizbēgamām sekām. Šim jautājumam jāpieiet bez sentimenta. Ja vācu tauta ziedojusi 160 tūkstošus kritušo Austrumu kampaņā, tad šī asiņainā konflikta autoriem nāksies par to maksāt ar savām dzīvībām.”

Līdz 1941. gada beigām nacistiskā antisemītisma zvērību pilnā mērā bija izjutuši Padomju Savienības okupētās daļas, un arī Baltijas valstu ebreji. Šeit jau tūdaļ pēc vācu karaspēka ienākšanas sākās masu slepkavības, masveidīga ieslodzīšana geto un koncentrācijas nometnēs. Tikmēr Rietumeiropas ebreji līdz minētā gada beigām bija dzīvojuši kaut pastāvīgu draudu un pazemojuma apstākļos, tomēr netika sistemātiski iznīcināti. Līdz ar 1941. gada beigām šai situācijā iestājās lūzums, un turpmākajos gados arī daudzus Rietumeiropas ebrejus gaidīja baiss liktenis nacistu iznīcināšanas mašinērijā. Šis lūzuma moments sakrīt ar minētās pusslepenās sanāksmes norises laiku Reiha kancelejā, un vēstures literatūrā ir izskanējis viedoklis, ka tieši šī sanāksme varētu būt tas vēsturiskais moments, kad nacistu reiha līderis Ādolfs Hitlers nepārprotami formulējis nolūku bez žēlastības izrēķināties ar visiem Eiropas ebrejiem.

Zīmīga ir pasaules kara piesaukšana Gēbelsa piezīmēs. Tieši 1941. decembrī, līdz ar Amerikas Savienoto Valstu iesaistīšanos karā, tas pārauga globālā konfliktā. Un, kā norāda vēsturnieki, līdz ar Amerikas iestāšanos karā Hitleram arī zuda motīvs turpmāk saudzēt Rietumeiropas ebrejus, ko viņš līdz tam bija darījis, baidoties šādi izprovocēt Amerikas iesaistīšanos karā pret Vāciju.

Joprojām nav vienota viedokļa par to, cik lielā mērā Ādolfs Hitlers personīgi bija iesaistīts holokausta plānošanā un īstenošanā. Pastāv viedokļi, ka nacistu līderis varbūt paudis tikai vispārēju antisemītisku nostāju, kuru konkrētā rīcībā pārvērtuši citi – daudzkārt, iespējams, pat diezgan zema ranga nacistu darboņi. Taču, ja Gēbelsa dienasgrāmatas citāts atbilst patiesībai, tas lielā mērā kliedē šaubas. Hitlers apzināti un mērķtiecīgi iniciēja necilvēcīga genocīda politiku pret ebrejiem. Tā bija tikai jauna pakāpe antisemītiskajā politikai, kuru nacisti bija piekopuši vienmēr, kura balstījās viņu ideoloģijā un iemiesoja visu hitleriskā totalitārisma antihumānismu.