1924. gada 12. februārī Ņujorkā pirmatskaņojumu piedzīvoja Džordža Gēršvina „Rapsodija blūza stilā” – vienlīdz novatorisks un demokrātisks skaņdarbs.

Par to, ka viņš komponē džeza koncertu Pola Vaitmena orķestrim, Džordžs Gēršvins uzzināja no avīzes. 1924. gada 3. janvāra vakarā jaunais komponists Manhetenas viesnīcas „Ambassador” zālē spēlēja biljardu ar kolēģi Badiju De Silvu, kad no blakus telpas ienāca viņa brālis Aira Gēršvins ar jaunāko „New York Tribune” numuru. Tajā Pols Vaitmens pavēstīja jaunumu, kas Gēršvinu izbrīnīja: Vaitmens tiešām bija piedāvājis komponēt eksperimentālu skaņdarbu, kas apvienotu džeza un klasiskās mūzikas elementus, taču, ņemot vērā ļoti saspringto termiņu, Gēršvins bija atteicies. Otrā rītā sazvanīts, Vaitmens paziņoja, ka viņa ideju grasoties nocelt konkurents – orķestra vadītājs Vinsents Lopess, tāpēc nācies, tā sacīt, pieteikt patentu presē. Neko darīt – Gēršvins apņēmās mēneša laikā paveikt to, ko iepriekš nebija uzņēmies padarīt trijos.

1924. gada 12. februārī publika pulcējās „Aeolian Hall” koncertzālē Manhetenā uz Vaitmena orķestra koncertu „Modernās mūzikas eksperiments”. Klāt bija tādas prominences kā maršu komponists Džons Filips Sūza un emigrējušais krievu neoromantiķis Sergejs Rahmaņinovs. Ievadrunā Pols Vaitmens deklarēja, ka koncerta mērķis esot pamatā izglītot un nest simfonisko mūziku masās. Koncerta programma diezgan noteikti bija pārāk izvērsta, pie tam zālē nedarbojās ventilācijas sistēma. Publika apgura, kļuva saērcināta un vīlusies. Bet tad…

Jau pirmais klarnetes glissando virtuozā Rosa Gormena izpildījumā mirklī atmodināja klausītājus. Starp citu, tā nebija komponista sākotnējā iecere, bet gan radusies kā klarnetista improvizācija mēģinājumu procesā. Efektu kāpināja orķestris, kura krāsu spilgtumā izšķirošā loma bija Vaitmena štata aranžētājam Fredijam Grofem, un tad – protams! – klavieres, pie kurām bija pats autors Džordžs Gēršvins.

Daži kritiķi pārmeta vienotas formas trūkumu un bezmērķīgu atkārtošanos, banālu melodiskumu, bezgaršīgas harmonijas un ko tik vēl ne. Bet pat ja viņiem bija sava druska taisnības, tā noslīka klausītāju atzinības bangās. Kā daudzus gadus vēlāk par Džordža Gēršvina „Rapsodiju blūza stilā” rakstīja cits 20. gs. mūzikas ģēnijs Leonards Bernstains: „”Rapsodija” – tā vispār nav kompozīcija. Tā ir atsevišķu sakabinātu fragmentu virkne. Tēmas ir kolosālas, dievišķas iedvesmas radītas. Nedomāju, ka kopš Čaikovska šī pasaule pieredzējusi vēl kādu tik iedvesmotu melodiķi. Taču, ja ir runa par komponistu, tas ir kas cits. „Rapsodija blūza stilā” patiešām nav īstena kompozīcija tādā nozīmē, ka jebkas, kas tajā, šķistu negrozāms. Jūs varat izņemt jebkuru no šīm sakabinātajām daļām, bet veselums turpina ripot kā smērēts. Jūs varat no tā atskaņot divpadsmit, varat atskaņot piecas minūtes, un tā arī ik dienas notiek, un tomēr tā ir un paliek „Rapsodija blūza stilā”.