1860. gada 12. jūnijā (pēc jaunā stila), Krievijas impērijā pirmoreiz parādījās centrālā banka – ar cara Aleksandra II ukazu Krievijas impērijas Valsts komercbanka tika pārveidota par Valsts banku.

1855. gadā Krievijas impērijas tronī kāpa cars Aleksandrs II, un pēc ilgstoša konservatīvas stagnācijas perioda viņa priekšgājēja Nikolaja I valdīšanā, milzīgajā valstī sākās reformu laiks. Tas skāra arī finanšu sfēru – 1860. gada 31. maijā pēc vecā, jeb 12. jūnijā pēc jaunā stila ar Aleksandra II ukazu līdz tam pastāvējusī Krievijas impērijas Valsts komercbanka tika pārveidota par Valsts banku. Tā Krievijā pirmoreiz tās vēsturē parādījās centrālā banka.

Pirmais mēģinājums nodibināt Krievijā centrālo banku bija noticis jau teju simts gadus agrāk – 1762. gadā attiecīgu ukazu izdeva cars Pēteris III. Jau mēnesi pēc šī lēmuma Pēteri no troņa gāza viņa jaunā un enerģiskā sieva Katrīna II, un Krievijas valsts banka, kā vairāki citi šī cara reformu projekti, palika uz papīra. Pēteris III kā galveno valsts bankas funkciju bija paredzējis asignāciju izlaišanu, tātad papīrnaudas emisiju, kas arī mūsdienās ir centrālās bankas pamatfunkcija. Savukārt simt gadus vēlāk tapušās Krievijas impērijas Valsts bankas statūti kā galveno uzdevumu minēja „tirdzniecības apgrozījuma veicināšanu un naudas kredītu sistēmas nostiprināšanu”. Banka, tātad, centās regulēt makroekonomiskos procesus valstī ar kreditēšanas un vērtspapīru apgrozības palīdzību, savukārt emisija vēl ilgi palika valsts kases funkcija, un to valsts banka pārņēma tikai finanšu ministra Sergeja Vites īstenotās naudas reformas ietvaros 1896. gadā.

Viens no galvenajiem Krievijas Valsts bankas darbības virzieniem tās pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs bija līdzdalība nozīmīgākajā no cara Aleksandra II īstenotajiem pārmaiņu procesiem Krievijā – agrārajā reformā. 1861. gadā, atceļot dzimtbūšanu visā impērijā, zemnieki gan ieguva personisko brīvību, taču zeme palika muižnieku īpašums. Valsts kreditēja zemniekus zemes izpirkšanai, un izpirkuma procesu administrēja Valsts banka. Tāpat pastāvēšanas pirmajās divās desmitgadēs Valsts banka regulāri izsniedza aizdevumus Valsts kasei un iepirka valsts vērtspapīrus, tā kreditējot budžetu. Šo praksi pārtrauca pēc Krievijas finanšu ministra Nikolaja fon Bunges iniciatīvas, kurš ieviesa valsts aizņēmumu sistēmu budžeta deficīta segšanai. Tomēr savu parādu Valsts bankai impērijas Valsts kase galīgi nolīdzināja tikai 1901. gadā.

Jau kopš savas darbības pirmsākumiem Valsts banka centās visiem līdzekļiem stabilizēt un noturēt rubļa kursu, tai skaitā mainot papīra asignācijas pret zelta monētām. Sākotnēji viena piecu rubļu zelta monēta jeb pusimperiāls tika mainīts pret 5 rubļiem 70 kapeikām asignācijās. Mērķis bija panākt asignāciju rubļu un zelta monētu vērtības izlīdzināšanos, taču to kavēja politiskie satricinājumi un ekonomiskās krīzes, un brīvu zelta monētu apgrozību un tām līdzvērtīgu asignāciju emisiju izdevās panākt tikai jau pieminētajam ministram Vitem 1897. gadā.

20. gadsimtu Krievija sagaidīja ar salīdzinoši stabilu valūtas sistēmu un Valsts banku, kura veica pilnvērtīgas centrālās bankas funkcijas. Bet jaunais gadsimts nesa pārbaudījumus, kuri izrādījās par smagiem kā Krievijas finanšu sistēmai, tā valstij kopumā. 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, un Krievijā, kā daudzās citās karojošajās valstīs, tas izraisīja arvien straujāku inflāciju. 1917. gada oktobrī – boļševiku apvērsuma priekšvakarā – rubļa pirktspēja līdzinājās sešām līdz septiņām pirmskara kapeikām. Oktobra apvērsumā pie varas nākušie radikāļi ar Ļeņinu priekšgalā pašos pamatos mainīja valsts ekonomisko sistēmu, un jau mēnesi pēc apvērsuma nacionalizēja visas privātās kredītiestādes, padarot valsts banku par pilnīgu finanšu sfēras monopolistu.