1492. gada 12. oktobrī Kristofors Kolumbs atklāj Ameriku. Lai arī viņa vadītā ekspedīcija teju mēnesi kuģojusi briesmīgos apstākļos uz nezināmu galamērķi, sajūsma, kas pārņēma jūrniekus, bija grandioza. Viņi ticēja, ka ir atklājuši paradīzi, jo bija apsolīts, ka jaunā zeme būs Jaunā pasaule.


Idejas meklēt jaunus jūras ceļus uz Austrumiem lika vairākām Eiropas lielvalstīm algot dažādus jūrniekus, kuri solīja atrast tik ļoti kārotos maršrutus. Kristofors Kolumbs bija viens no šādiem jūrniekiem, kurš spēja pārliecināt Spānijas karali, ka viņš zina pareizo ceļu uz kārdinošajām zemēm. Ceļš uz Indiju bija tik svarīgs, ka baumas par Indijas bagātībām lika mesties dažādās avantūrās. Eiropas karaļi ticēja, ka Indija un Āzija kopumā atnesīs ķīseļa upes, milzīgu daudzumu dārglietu un garšvielu.

Kolumbs ceļā uz Jauno pasauli devās 1492. gada augustā. Viņš aizceļoja ar trim kuģiem – Santamariju, Pintu un Niņju. Tomēr viņa aizceļošana no nelielās ostas nebija tikai priecīga vēsts. Karalis bija veikli piespiedis arī vietējos iedzīvotājus piedalīties ekspedīcijas finansēšanā un apgādāšanā, kas vietējiem kuģu īpašniekiem nepatika. Piemēram, kuģu īpašniekus pat turēja aizdomās par sabotāžu pirmajā ekspedīcijas posmā, jo Pintas stūres mehānisms salūza jau pirmajā kuģošanas nedēļā. Lai arī to paspēja salabot, aizdomas krita uz kuģu saimniekiem, kuri labprāt redzētu savus kuģus atgriežamies ostā.

Ceļš pāri okeānam uz nezināmo galamērķi bija saspringts un sarežģīts. Kolumbs kuģoja pa pietiekami vētrainu maršrutu, turklāt visu ekspedīciju apdraudēja komandas ilgas pēc mājām un garastāvokļa maiņas. It kā Kolumbs esot komandu informējis par attālumu no Spānijas dažādos mērogos. It kā viņš komandai oficiāli teicis mazāku attālumu, lai jūrnieki nebītos, cik tālu atrodas svešumā. Šī versija gan laikam būs leģenda, jo vēsturnieki skaidro, ka Kolumbs esot mērījumus veicis divās mērvienībās, tātad viņš vispirms izmantoja sev labāk zināmo sistēmu un tikai pēc tam to pārrēķināja spāņu mērvienībās.

Īsts pārbaudījums ekspedīcijas izdzīvošanai bija apmēram pusceļā. Kolumbs pamanīja, ka kompasa magnētiskā adata sāk novirzīties un nerāda vairs ziemeļus. Sākumā viņš nolēma par šo novērojumu nerunāt, taču dažu dienu laikā to pamanīja arī stūrmaņi. Kolumbs bija sevi pierādījis kā labs astronoms, tāpēc viņam izdevās nomierināt komandu, ka kompasa kļūda ir magnētiskā anomālija. Piedēvēja, ka tas ir jauns atklājums, bet vienlaikus nomierināja komandu, sacīdams, ka zina atskaites punktu, pēc kura kuģot uz Rietumiem. Liela bija Kolumba veiksme, kad komandas locekļi pamanīja putnus. Kapteinis lika sekot putniem un tā pamazām ekspedīcija tuvojās sauszemei.

1492. gada 12. oktobrī tika pamanīti mūsdienu Bahamu krasti. It kā Kolumbs pat esot izmantojis savu stāvokli un paziņojis, ka viņš pirmais ieraudzīja zemi, lai iegūtu noteikto naudas balvu. Lai arī kā būtu, spāņi ar Kolumbu priekšgalā izsēdās krastā. Ambiciozi cerēdams, ka atklājis Indiju, Kolumbs viņus nosauca par indiāņiem. Tomēr iebraucējiem paveicās, ka vietējie iezemieši bija draudzīgi noskaņoti. Tā Kolumbs varēja sākt Jaunās pasaules iekarošanu un apkārtējo salu izpēti. Viņš apkuģoja daļu Kubas, atklāja Espaņjolu jeb spāņiem labāk zināmu kā Santo Domingo, kas mūsdienās ir Haiti. Šī sala kļuva par spāņu ieceļotāju pirmo pieturas punktu ceļojumiem uz Jauno pasauli, kas iezīmēja arī koloniālās politikas sākumu. Kolumbs pēc atgriešanās Spānijā kļuva par varoni un jauno zemju vicekarali. Taču nepagāja nemaz tik ilgs laiks, kad citi izmanīgi intriganti viņu no šī amata gāza. Jau otrajā ekspedīcijā Kolumbs vadīja 17 kuģus. Kamēr Spānijā valdīja prieks, ka sākusies zelta dzīve, Amerikas kontinentu iedzīvotājiem sākās civilizācijas noriets.