1961. gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās republikas valdība slēdza robežu ar Rietumvāciju un uzsāka robežas aizsargbūvju celtniecību. Berlīnē robeža pamazām ieguva betona sienas veidolu – tapa Berlīnes mūris.

„Ir daži, kuri saka, ka komunisms – tā ir nākotne. Lai viņi atbrauc uz Berlīni! Un vēl ir daži, kuri saka – mēs varot sastrādāt ar komunistiem Eiropā un visur citur. Lai viņi atbrauc uz Berlīni! Un ir pat daži tādi, kuri saka – komunisms patiešām ir ļauna sistēma, bet tas dod izaugsmes iespējas mūsu ekonomikai. Lass' sie nach Berlin kommen! Lai viņi atbrauc uz Berlīni!”

Tas ir fragments no Savienoto Valstu prezidenta Džona Fitcdžeralda Kenedija runas, ko viņš teica 1963. gada jūnijā no Rietumberlīnes rātsnama balkona. Tā ir tā pati runa, kurā, kā daudzi domā, prezidents sevi netīši esot nodēvējis par ievārījuma maizīti. Tas nav tiesa, bet tas ir mazliet cits stāsts. Bet tiesa ir, ka šī runa piešķīra galvenā aukstā kara un komunistiskās paverdzināšanas simbola lomu Berlīnes mūrim –robežbūvei, kuru toreizējā Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība sāka būvēt 1961. gada 13. augustā.

Līdz šim datumam vācieši diezgan brīvi pārvietojās starp četrām pēckara okupācijas zonām – amerikāņu, britu, franču un padomju. Līdz ar četrdesmito gadu beigām rietumvalstu okupācijas zonas pamazām saplūda vienā valstī, padomju zona palika savrup. Un šīs zonas pašā viducī, savukārt, savrup palika Rietumberlīne, jo Berlīne arī kara beigās tika sadalīta starp četrām uzvarējušajām lielvalstīm – apmēram puse Padomju Savienībai, otra puse – pērējiem trim.

Vācijas Demokrātiskā Republika bija visattīstītākā un vislabāk pārtikusī komunistiskā bloka zeme. Tomēr tā nespēja mēroties ar Rietumvācijas „ekonomisko brīnumu”, nemaz jau nerunājot par brīvības faktoru. Sākot ar 1949. gadu Austrumvāciju ik gadus pameta 100,000 – 300,000 austrumvāciešu. Līdz 1961. gadam „republikas bēgļu” skaits bija pārsniedzis 2,5 miljonus. Un tad nu Austrumvācijas šefs Valters Ulbrihts lēma, ka tam jāpieliek punkts. Viņš, starp citu, ir tas, kurš devis Berlīnes mūrim tā vārdu – vēl 1961. gada jūnijā preses konferencē viņš paziņoja: „Neviens negrasās celt kādu mūri!” Un to nu viņam pieminēja, kad pāris mēnešus vēlāk Austrumvācija slēdza savas robežas. Berlīnē, kur kustība starp rietumu un padomju zonām bijusi līdz tam visaktīvākā, tūlīt sāka veidot robežbūves.

Sākotnēji t.s. „mūris” ir tikai dzeloņstiepļu nožogojums. Nākamajā gadā veido vēl vienu dzeloņdrāšu joslu, un starp abām joslām nojauc ēkas – veidojot „mirušo zonu”. 1965. gadā sāk celt betona sienu, bet 1975. gadā sākas pēdējās mūra kārtas būvniecība no 3,6 metrus augstiem dzelzsbetona blokiem. Tā jau ir vesela sarežģīta sistēma ar bunkuriem, sargtorņiem, signalizāciju, lamatām un mīnām. Austrumvācu nomenklatūra to dēvē par antifaschistischer Schutzwall – „pretfašisma aizsargvalni”. Tikai visa aizsardzība gan ir vērsta Demokrātiskās republikas virzienā – pret tiem, kuri mēģina pamest sociālisma paradīzi un aizbēgt pie rietumu fašistiem.

Sekmīgu pārbēdzēju visā turpat 28 gadus ilgajā Berlīnes mūra pastāvēšanas vēsturē ir ap pieciem tūkstošiem. Viņi rok tuneļus, laižas ar deltaplāniem un gaisa baloniem, slidinās pa trosēm, daži iztriecas cauri kontrolpunktiem automašīnās, un viens – aizdzen austrumvācu jaunatnes militārajai organizācijai piederošu lidmašīnu. Bet vismaz 192 vācieši mirst pie mūra, savu pavēli pildošo tautiešu lodes ķerti. Beigas tam visam pienāk 1989. gada 9. oktobrī, kad Austrumvācijā vairs neatrodas neviens, kas būtu gatavs dot pavēli šaut. Sākot ar šo dienu Vācija uzsāk apvienošanās procesu, bet mūri arvien intensīvāk sāk izvazāt suvenīriem. Starp citu, mūra fragmenti izvietoti 26 pasaules vietās, lielāko tiesu – Savienotajās Valstīs. Eiropā oficiāli reģistrētas piecas vietas: Vatikāna dārzos Romā, pie Eiropas Parlamenta Briselē, pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas Strasbūrā, pie Britu Karaliskā kara muzeja Londonā un pie kādreizējās Kompartijas Centrālkomitejas ēkas Kronvalda parkā Rīgā.