1769. gada 13. februārī piedzima Ivans Krilovs, viens no slavenākajiem fabulu autoriem ja ne pasaulē, Austrumeiropā noteikti. Krilovs savā radošajā dzīvē ilgi meklēja īsto vietu, bet, kad atrada, nemaz nevēlējās pieņemt. Lai arī viņš zināms kā pamācošu stāstu autors, pats Krilovs par piemēru ņemts netika.

 

Ir milzum daudz dažādu anekdošu par Ivana Krilova dabu – to, ka viņš bija liels un lempīgs rīma sliņķis, nedaudz rupeklis un vietām prātā arī ļauns. Grūti it kā teikt, vai šiem jokiem ir taisnība, tomēr līdzcilvēku atmiņās Krilovs tiešām tāds arī daudz maz tika attēlots. Viņš uzauga salīdzinoši maz skolotā ģimenē, kas pie lielas turības netika. Tēvs bija karavīrs, kurš nebija skolots, tomēr lasīt un rakstīt prata un ļoti aizrāvās ar grāmatu lasīšanu. No tēva Ivanam Krilovam pielipa interese par literatūru un viņš jau 16 gadu vecumā sāka rakstīt stāstiņus un lugas.

Ivans Krilovs lielāko daļu sava mūža strādāja dažādās kancelejās par sekretāru vai kancelejas darbinieku. Viņš nebija īpaši strādīgs, jo bieži viņu kancelejā nemaz neredzēja. Zināms, ka darba pienākums viņš uztvēra ar lielām grūtībām, labāk Krilovam patika prātot par nākamo stāstu varoņiem. Viņa īpašā pazīme bija satīra, Krilovs diezgan agri un diezgan asi uzdrošinājās izsmiet Krievijas sabiedrību. Laikā, kad valdīja absolūts monarhs, tā varēja iedzīvoties lielās nepatikšanās.

Laikā, kad Krilovs izdeva savu satīras žurnālu „Dvēseļu pasts”, viņš arī pievērsa carienes Katrīnas II uzmanību. Valdniece bija iejūtīga, viņa piedāvāja Krilovam un satīras žurnāla kompanjonam valsts stipendiju, lai viņi dotos mācīties uz ārzemēm. Kompanjons šo iespēju izmantoja, Krilovs atteicās. Viņš jau bija nobriedis, ka saņems izsūtījumu no Pēterburgas, tomēr valdniece apžēlojās un ieteica viņam pamest pilsētu pēc brīvas izvēles. Tā Krilovs izceļojās pa vairākām Krievijas pilsētām. Zināms, ka iztiku viņš sev pelnīja ar kāršu spēli. Tajā laikā Pēterburgā bija parādījušies kāršu krāpnieki, kas devās pa citām pilsētām apkrāpt vietējos spēlmaņus. It kā viens no šādiem krāpniekiem bijis arī Krilovs. Pēc pāris gadiem kāršu krāpnieku lieta pievērsa izmeklētāju uzmanību, un uz carienes galda parādījās saraksts ar iesaistītajām personām. Viņu vidū cariene ieraudzīja arī Krilova vārdu. Tad viņam piesprieda sodu – aizliegumu dzīvot valsts un guberņu galvaspilsētās. Topošajam fabulu meistaram paveicās, ka kņazam Sergejam Goļicinam bija nepieciešams skolotājs bērniem. Lai arī Krilovs nebija gramatikas meistars, viņš bija salīdzinoši labs dramaturgs un zināja svešvalodas. Viņš pat Goļicina īpašumā uzveda paša sarakstītu izrādi ar kņaza bērniem galvenajās lomās.

Draudzība ar kņazu Krilobu atveda uz Rīgu, jo guberņas pārvaldniekam Goļicinam bija vajadzīgs sekretārs. Tieši kāds atgadījums Rīgā tapa par vienu no lielākajiem jokiem par pašu Krilovu. Viņš esot bijis tik slinks, ka darba laikā gājis uz mājām un gulējis. Gubernators nolēma pārbaudīt savu padoto un nācis uz viņa istabām. Krilovs izdzirdēja soļus un metās pie galda, tēlot, ka raksta vēstules. Kņazs sācis smieties, jo redzēja, ka Krilovs pie galda sēž gandrīz kails, kā no gultas izkāpis. Izņirgājās par sekretāru, sakot „malacis Krilovs, visu laiku strādā, tikai žēl, ka plāni apģērbies”. Tā Krilova sekretāra laiks Rīgā beidzās un viņš atgriezās Pēterburgā.

Krilovam ļoti patika Lafontēna darbi un tieši pārtulkota Lafontēna fabula ienesa izmaiņas viņa literārajā dzīvē. Kad Krilovs parādīja dramaturģijas kamerā savu tulkojumu, literatūrā skoloti cilvēki atzina, ka fabulas, ne romāni un lugas, ir Krilova spēcīgā puse. Dzīves laikā Krilovs sarakstīja vai pārtulkoja vairāk nekā 230 fabulu. Tieši fabulas atnesa viņam lielu mūža pensiju, sagādāja vietu galmā un kā pirmajam rakstniekam Krievijā arī pieminekli. Kad Krilovs aizgāja mūžībā, viņa zārku nesa impērijas otrais cilvēks – grāfs Aleksejs Orlovs. Tikmēr par mantojumā atstāto naudu Krilova draugi iespieda viņa darbus. Viena no pirmajām valstīm, kurā atzina Krilova darbus, bija Francija. Krievu emigrantu vidū Krilovs tika ļoti augstu vērtēts.