1307. gada 13. oktobrī Francijas karalis Filips Skaistais izdod pavēli apcietināt visus tempļa ordeņa brāļus. Viņš iesāk templiešu vajāšanu, kas agri vai vēlu novedīs pie ordeņa izjukšanas. Francijas karalis, kurš it kā ordenim bija parādā milzīgas naudas summas, nolēma iznīdēt bijušos svētceļnieku aizstāvjus.

Templieši jeb Tempļa ordeņa brāļi bija spēcīgākais krustnešu ordenis, kas radās 12. gadsimtā. Viņu pirmais uzdevums bija apsargāt svētceļotājus, kuri devās uz Svēto zemi, lai godinātu Jēzus Kristus piemiņu. Templieši sākumā bija nabadzīgs un vienkāršs ordenis, kas savu bagātību ieguva, izmantojot pārmaiņas, kuras tiem atnesa vēsture.

Ukraiņu izcelsmes teologs Leonīds Macihs uzskatīja, ka templiešu panākumu pamatā bija trīs lietas, kuras tiem iemācīja ebreju ceļotāji. Pēc saskaršanās ar šo tautu Mazāzijā templieši ieguva svarīgas zināšanas, kas vēlāk ļāva ordenim pieņemties spēkā. Viena no atklāsmēm bija par ūdens vārīšanu tuksnesī, kas ļāva templiešiem iznīdēt ūdenī esošās baktērijas, tādējādi pasargājot savus karavīrus no saslimšanām; otra lieta bija saistīta ar antiseptiķiem, lai apstrādātu brūces, kas karstajā klimatā pūžņoja ātrāk nekā Eiropā; bet trešā lieta bija finanses. Jauns domāšanas veids par finanšu darījumiem, kas pavēra iespējas templiešiem kļūt par pirmajiem baņķieriem mūsdienu izpratnē. Ebreji viņus apgaismoja, ka ne vienmēr visur līdzi jāvadā nauda – var iztikt arī ar vekseļiem un vērtspapīriem, galvenais, lai tie, kas uztic naudu, turpinātu ticēt spējai šo naudu atgūt. Tā kā templieši turēja savu vārdu, viņi ātri kļuva par starpniekiem labklājības pārnesei no Eiropas uz Svēto zemi un atpakaļ. Iemantojuši labu slavu kā izdzīvotāji tuksnesī, kuri turklāt kalpo savam godavārdam, templieši bija teju vienīgie, kas varēja veikt arī sarežģītas tirdzniecības misijas. Tā ordenis kļuva turīgs, iegūstot zemju īpašumus kā Eiropā, tā arī krustnešu iekarotajās zemēs. Kad ordenis kļuva aizvien varenāks, arī tā mērķi mainījās, templieši kļuva par naudas starpniekiem un tirgotāju aizstāvjiem.

1291. gadā kristiešus padzen no iekarotajām zemēm. Arī templieši spiesti bēgt, viņi pārceļas uz Kipru, bet vajāšanas turpinās. 1307. gadā lielā slepenība tiek gatavots apjomīgs templiešu arests. Francijas karalis Filips IV Skaistais ir nolēmis iznīcināt ordeni. Viņš jau ir vienojies ar pāvestu, ka tiks izdots arests, un 13. oktobrī, kas iekrita piektdienā, aresti tika veikti visas valsts teritorijā. Slepus bija savāktas ziņas par katra templieša atrašanās vietu un liktenīgajā stundā pie viņiem ieradās karaļa pakļautie prokurori. Templiešus ne tikai apcietināja, bet arī konfiscēja viņiem visas viņiem piederošās zemes.

Protams, būtu naivi domāt, ka visus templiešus apcietināja. Lielākais šoks gan karaļa izmeklētājiem bija necilās bagātības, ko viņi atrada. Uz jautājumu, kur ir nauda? Templieši atbildēja – lādēs klosteros. Bet tur jau nebija naudas vienības, lādēs glabājās vērtspapīri, ko karaļa pakalpiņi nesaprata. Viņi domāja, ka ordenis ir noslēpis bagātības un turpināja spīdzināt ordeņa brāļus. Viņiem pārmeta zaimošanu, Dieva noliegšanu, spļaušanu uz krusta un dažādas citas trakas lietas. Jā, templieši bija augstprātīgi – lielākā daļa Eiropas monarhu viņiem bija parāda naudu, viņiem bija visas tiesības kļūt iedomīgiem, tomēr viņi neapzinājās mērogu, kādā ordeni cer iznīcināt. Pāvests izdeva pavēli konfiscēt templiešu īpašumus arī pārējās Eiropas zemēs, kas nozīmēja ordeņa pilnīgu bojāeju. 1314. gadā uz sārta sadedzina ordeņa galvenos vadītājus, bet vēl pēc gada pāvests izdod bullu pilnībā likvidēt Tempļa ordeni. Visus aizturētos briesmīgi spīdzināja, tāpēc nebija brīnums, ka viņi atzinās visbriesmīgākajos noziegumos. Tomēr galvenā būtība nepazuda. Vairāki templieši paslēpās visnepieejamākajā Eiropas vietā. Pastāv versija, ka viņi ar saviem vērtspapīriem apmetās Šveices kalnos. Tā šajā valstī ienāca baņķieru tradīcijas, kas savu vārdu aizstāv vēl šodien. Uz templiešu bāzes it kā arī izveidojās brīvmūrnieku kustība, kura savienoja labāko, ko cilvēks uz šīs zemes var censties izdarīt – ticību labākai rītdienai.