1609.gada 13.septembrī angļu jūrasbraucējs Henrijs Hudzons atklāj jaunu upi Ziemeļamerikā. Viņš meklē ziemeļu ceļu uz Āziju, izpildot holandiešu pasūtījumu. Hudzons pats šādu ceļu neatklāja, bet ielika pamatus Kanādas pētījumiem. Hudzona vārdā nosauc gan upi, gan arī jūras līci.

 

Henrijs Hudzons ir kārtējais piemērs tam, ka Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā karjeru jūrā varēja izveidot no nulles. Daudzi mēģināja kļūt par dižiem atklājējiem un daudziem nesanāca. Henrijs Hudzons savu ceļu jūrā sāka kā junga. Ar dienestu uzkalpojās tiktāl, ka kļuva par kuģa kapteini. Sākumā viņa izaicinājumu kāri apmierināja angļu jūras kompānija, kurai piederēja karaļa izdota atļauja uz monopoltiesībām tirdzniecībai Krievijā. Tieši šī kompānija nolīga Hudzonu, lai viņš palīdz atrast ceļu uz Āziju caur ziemeļiem, tāpēc kapteinis metās pie izpētes, aizceļojot uz Arktiku.

1607. gadā Henrijs Hudzons sāka meklēt ziemeļu jūras ceļu. Vispirms viņš aizkuģoja līdz Grenlandei un tad centās atrast ceļu ziemeļos. Viņa kuģis apstājās ledū tikai 1100 kilometru no Ziemeļpola. Hudzons saprata, ka ceļš ir nepareizs un atgriezās mājās. Jau nākamās ekspedīcijas laikā viņš mēģināja atrast ceļu, pagriežot kuģus vairāk uz rietumiem, tomēr arī šis mēģinājums nenesa lielāku veiksmi. Tirdzniecības kompānija pamazām zaudēja interesi Hudzona pakalpojumos, tāpēc kapteinis, kurš ticēja, ka agri vai vēlu ceļu atradīs, uzmeklēja holandiešu Ostindijas kompāniju, lai piedāvātu savus pakalpojumos vieniem no angļu lielākajiem ienaidniekiem. Par kuģošanu zem sveša karoga, īpaši, ja kuģošana nozīmē jaunu tirdzniecības ceļu meklēšanu, Anglijā sodīja bargi. Tāpēc arī Hudzons kādu laiku pavadīja apcietinājumā.

Tomēr Hudzona nonākšana cietumā bija saistīta ar to, ka viņam izdevās pirmie atklājumi kārotā ceļa virzienā. Viņš no iepriekšējām ekspedīcijām saprata, ka Grenlandes virziens ved pārāk tālu uz ziemeļiem. Tā viņš 1609. gadā ieceļoja Ņūfaundlendas un Labradoras reģionā. 13.septembrī Hudzons iepeldēja upē, pie kuras nodibināja jaunu koloniju. Viņš atklāja jaunas teritorijas un par godu kapteinim, upi nosauca par Hudzonas upi. Savukārt koloniju Henrijs Hudzons nosauca par Staaten Eylandt, kas holandiešu mēlē nozīmēja štatu sala. Tā kā Holandē valdīja štatu kopība, Hudzons tādā veidā pateicās valstij, kas ļāva viņam turpināt meklējumus. Vēlāk, kad kolonija Jaunā Amsterdama pārtapa par Jauno Jorku, tad “Staaten Eylandt” kļuva par “Staten Island”. Kā zināms, tad Steitenailenda ir viens no Ņujorkas rajoniem, kas ir sākums šobrīd dižajai pilsētai.

Hudzona sasniegumu sarakstā ir arī savā vārdā nosauktā līča atklāšana un Manhetenas salas kartografēšana. Kopumā Hudzons sazīmēja ļoti daudz vietējo karšu. Pēc saviem atklājumiem viņš arī piedzīvoja jau pieminēto apcietināšanu Anglijā, lai gan, kaut kādā veidā izbēga no soda un tika atbrīvots. Visticamāk, angļi saprata, ka nav jēgas sodīt kapteini, kurš atrada vērtīgus jūras ceļus uz jaunām teritorijām, tāpēc jau 1610.gadā Hudzona pakalpojumus no holandiešiem pārpirka britu Ostindijas kompānija, kuras mērķis bija turpināt jūras ceļu meklējumus uz Kanādu.

Diemžēl kapteiņa dzīve aprāvās jau nākamajā gadā. 1611. gadā viņš kārtējās ekspedīcijas laikā saskārās ar dumpi uz kuģa. Tas beidzās ar komandas lēmumu izsēdināt kapteini, viņa dēlu un vēl septiņas komandējošā sastāva jūrniekus aiz borta. Tā Hudzons, kurš atklāja teju lielāko daļu mūsdienu Ņujorkas, aizgāja bojā nezināmā laikā, jo ne viņa laivu, ne mirstīgās atliekas tā arī neatrada. Kapteinis Tomass Batons sarīkoja nu jau slavenā Hudzona meklēšanas ekspedīciju, taču atgriezās mājās bez rezultātiem.