1902.gada 13.septembrī Lielbritānijā notiesā pirmo noziedznieku, par galveno pierādījumu izmantojot pirkstu nospiedumus. Daktiloskopija nebija pavisam jauna metode, vairākas valstis to bija sākušas pētīt un apkopot pirkstu nospiedumus datu bāzēs.

Pirkstu nospiedumi un plaukstu atveidojumi bija populāri jau senajā pasaulē. Taču tos nekad neizmantoja tik detalizētai personības noskaidrošanai, kā kriminālistikā sāka darīt 19.gadsimta beigās. Zināms, ka jau 7.gadsimtā Ķīnā paraksta vietā mēģināja atstāt plaukstas nospiedumu. Taču šajā gadījumā plauksta nekalpoja tik daudz par īpašu paraksta atpazīšanas zīmi, kā vairāk garīga veida dokumenta parakstīšana, atstājot uz dokumenta daļu no sava ķermeņa pieskāriena. Vēl viens slavens gadījums, kad plaukstas atveids glābis dzīvības, saistāms ar islāma pravieti Muhamedu. Viņš izdeva svēto dekrētu Sinajā esošam klosterim, kas nozīmēja, ka musulmaņi saudzēs kristiešu mūkus savā teritorijā. Lai šo dekrētu neviens neapstrīdētu, Muhameds to parakstījis, atstājot plaukstas apzīmētu kontūru. Kad 16.gadsimtā turku sultāns iekaroja šo teritoriju, viņš uzzināja par dekrētu un pieprasīja klostera mūkiem to atsūtīt uz Turciju. Oriģinālu atstāja sultāna dārgumu glabātuvē, izsniedzot klosterim vietā pārtulkotu dokumentu, lai apstiprinātu tiesības, kuras garantēja pravietis.

Pirkstu nospiedumus plašāk sāka pētīt 19.gadsimtā. Vairākiem zinātniekiem interesanti šķita, ka pirkstiem un ādai kopumā ir redzamas dažāda veida faktūras, ja uz to paskatās ļoti lielā palielinājumā. Viljams Heršels ir viens no tiem, kas īpaši pētīja pirkstu nospiedumu atšķirības, un dažkārt tiek pieminēts kā viens no lielākajiem zinātniskajiem pirkstu nospiedumu aizstāvjiem akadēmiskajā dzīvē. Savukārt Argentīnas policists Huans Vučetičs bija iespējams pirmais tiesībsargs, kurš izmantoja pirkstu nospiedumus, lai izmeklētu noziegumus. It kā viņš jau 1892.gadā esot mēģinājis izmeklēt kādu slepkavību, analizējot pirkstu nospiedumus. Tomēr tieši pēc 10 gadiem Lielbritānijā pirmo reizi kādam piesprieda sodu, izmantojot par pierādījumiem tieši pirkstu nospiedumus.

1902.gadā kādā mājā notika ielaušanās, un daži priekšmeti bija izmētāti, skaidri liecinot, ka zaglis nav vēlējis tos ņemt līdzi. Tāpēc Skotlendjarda izmeklētāji nolēma pameklēt pirkstu nospiedumus, lai tos salīdzinātu ar tiem, kas jau bija nonākuši dienesta datu bāzē. Tā kā izskatījās, ka zaglis iekļuvis mājā caur logu, uz palodzes izmeklētājiem izdevās atrast ļoti skaidru vienas plaukstas īkšķa nospiedumu. Salīdzinot to ar datu bāzē esošajiem nospiedumiem, Skotlendjards atrada, ka tas pieder cilvēkam vārdā Harijs Džeksons, kurš jau sēdējis cietumā par zādzību.

Kad aizturēto nogādāja uz tiesas sēdi, izmeklētājs īpaši centās uzsvērt pirkstu nospiedumus kā neapgāžamus pierādījumus, ka zādzību pastrādājis tieši Džeksons. Daktiloskopijas metodes aizstāvji īpaši nolēma izskaidrot šo metodi vienam no stingrākajiem Lielbritānijas tiesnešiem, lai pierādītu, ka šī metode īpaši palīdz atvieglot izmeklēšanas darbu. Ričards Mjurs četras dienas ļāva sevi izglītot daktiloskopijā, lai 1902.gada 13.septembrī bez ierunām notiesātu Hariju Džeksonu uz septiņiem gadiem cietumā par atkārtotu ielaušanos un zādzību.

Nākamo piecu gadu laikā vairākas Eiropas valstis pārņēma šo metodi savā izmeklēšanas dienestu darbā. Tomēr interesanti, ka viena no skeptiskākajām bija Francija. Tikai 1911.gadā tā sāka apsvērt iespēju izveidot plašu pirkstu nospiedumu datu bāzi, jo no Luvras muzeja nozaga slaveno Monu Lizu. Pēc šīs zādzības, sarosījās pat kritiskākie Francijas daktiloskopijas noliedzēji.

Savukārt, atgriežoties vēl pie 1902.gada sprieduma Harijam Džeksonam, interesanti, ka kāds izmisis lasītājs atsūtīja vēstuli uz „The Times” redakciju, neizpratnē, cik muļķīgu izmeklēšanu veicis Skotlendjards. Anonīmais lasītājs, kurš sevi sauca par vīlušos maģistru, rakstīja, ka Skotlendjards parādījis sevi muļķa lomā, turklāt par dienestu smiesies visa Eiropa. Iemesls ir notiesājošais spriedums, par pamatu izmantojot kaut kādus pirkstu nospiedumus. Par laimi, anonīmais lasītājs smagi kļūdījās, jo Eiropa ne tikai nesmējās, tā sāka ātri pilnveidot savas datu bāzes straujākai noziegumu izmeklēšanai.