1893.gada 14.augustā Francija kļūst par pirmo valsti pasaulē, kas izdod pirmo automobiļa numurzīmi. Taisnības labad gan jāsaka, ka šī numurzīme nebija valsts izdota, jo pirmās numurzīmes izgatavot pieprasīja no transporta līdzekļa īpašniekiem. Ar laiku numurzīmes kļuva specifiskākas.

Automobiļu un citu transporta līdzekļu numurzīmes mūsdienās ir visdažādākās, tomēr viena lieta, kas jāpiemin, tās ir ievērojami unificētas un padarītas vieglāk uztveramas. Pašos pirmsākumos automobiļu numurzīmes bija transporta līdzekļu īpašnieku problēma, jo valstis tikai pieprasīja uzlikt kaut kādu atpazīšanas zīmi, lai nesajauktu, kas kam pieder. Ļoti iespējams, ka paši īpašnieki valstis uz šādu soli aicināja, jo pirmsākumos nebija tik daudz transporta līdzekļu, ka tos nepamanītu apkārtnē, ja tie nozagti, vai tie būtu pārkāpuši kādus noteikumus, jo to sākumā nemaz nebija.

Pirmie, kas pieprasīja numurzīmju izvietošanu uz transporta līdzekļa bija Francija. Pareizāk pat teikt, Parīze, jo tieši Parīzes kārtības noteikumus 1893.gada 14.augustā papildināja, lai noteiktu, ka īpašniekam jāparūpējas par sava līdzekļa atpazīstamību ar numurzīmi. Tomēr pirmās grūtības sākas tad, kad automobiļu īpašnieki nezināja kādus numurus likt. Sākumā tos numurēja vienkārši pēc kārtas – 1.,2.,3.utt. Bet problēmas sākās, kad numurzīmes izrādījās identiskas.

Francijas piemēram pavisam ātri sekoja Vācija – tās zemēs numurzīmes pieprasīja pēc trīs gadiem, tomēr Nīderlande kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas numurzīmes pieprasīja nacionālā mērogā. Tieši Nīderlandē valsts sāka izdot transporta līdzekļu numurzīmes, lai kontrolētu to izsniegšanas procesu. Viena no lielākajām problēmām ar pirmajām numurzīmēm bija ne tikai tas, ka to numuri varēja sakrist, bet arī tas, ka īpašnieki nezināja cik lielas numurzīmes taisīt. Tā kā tās bija jāveido pašiem, tad nu katrs taisīja pa savai gaumei – kas nozīmē, ka atšķirīgi bija materiāli no kā numurzīmes veidoja vai izmēri, cik lielas tās bija.

Materiālu ziņā numurzīmes ir veikušas milzīgu evolūcijas gājienu. Sākotnēji tās bija keramiskas vai no porcelāna veidotas. Protams, apdedzināta krāsnī numurzīme diži izturīgāka nepalika, tāpēc tās bieži lūza un līdz mūsdienām maz kas no pirmajām numurzīmēm saglabājās. Vēlāk tās jau veidoja no kartona, bet lietu tās izšķīda, vai nu no ādas, koka, vēlāk plastmasas un tikai tad no metāla. Kara laikā, kad materiālu katastrofāli trūka, tad zināms gadījums, ka numurzīmes pat taisījuši no sapresētām sojas pupiņām.

Vācija numurzīmju izstrādē ir izveidojusi kādu unikālu lietu. Tieši vācieši bija tie, kas izstrādāja atsevišķu īpašu šriftu numurzīmju pielietošanai. Tas nozīmēja, ka šrifts bija unikāls, lai burtu O nevarētu pārveidot par Q vai burtam P nevarētu pielikt kājiņu, lai sanāktu R. Iemesls šim šriftam bija tas, ka blēži bieži viltoja numurzīmes. Tāpēc arī vietā pieminēt jaunāko izgudrojumu, kuru patentēja 2002.gadā, lai numurzīmes kļūtu elektroniskas.

Tā kā automašīnās pieaug datortehnikas īpatsvars, tad elektroniskā numurzīme vairs nav kaut kas redzams uz automašīnas virsbūves. Tā ir informatīva numurzīme, kuru noraida automašīnas iekšējais dators ar bezvadu interneta palīdzību. Ja automašīna pārvietojas pa maksas ceļu, tās dators noziņo numurzīmi ceļa sistēmas uzraudzības iekārtai. Ja policija vēlas noskaidrot priekšā braucošā reģistrāciju, tā vienkārši uztver datora sūtīto signālu. It kā priekšrocība šādām numurzīmēm ir informācija ne tikai par automašīnas īpašnieku, bet arī apdrošināšanu un pārkāpumiem – dators allaž ziņo par visu informāciju, kad tikai iespēja noziņot. Bet, cik zināms, šīs numurzīmes vēl ir nākotnes sapnis.