1940. gada 14. jūnijs bija liktenīgs datums Francijas vēsturē – šajā dienā Parīzē, kuru franču armija nespēja aizstāvēt, iemaršēja nacistiskās Vācijas karaspēks.

Vācu armijas panākumi 1940. gada maija uzbrukumā Rietumu frontē pārsteidza pat pašus vāciešus. Francija nebūt nešķita vāja, starpkaru periodā tā bija gana daudz ieguldījusi militārajā budžetā; un arī britu ekspedīcijas armija kontinentā bija ievērojams spēks. Tomēr vācu bruņotie spēki tobrīd bija modernāki un cīņai gatavāki. Nozīmīgāka par tanku bruņu biezumu un lielgabalu kalibru izrādījās iespēja komandēt kaujas mašīnas pa radio, reizēm nepietiekamo artilērijas atbalstu ar uzviju kompensēja Luftwaffe pārsvars gaisā. Tādi talantīgi vācu komandieri kā Heincs Guderians un Ervīns Rommels, apsteidzot un reizēm pat ignorējot augstākās priekšniecības pavēles, prasmīgi izmantoja katru pretinieka kļūdu un vilcināšanos. Maija beigās Beļģija, Nīderlande un Francijas ziemeļrietumu daļa bija okupēta, britu ekspedīcijas spēku lielākā daļa pēdējā brīdī evakuēta pāri Lamanšam, savukārt Francijas armija, zaudējusi teju pusi savu divīziju, izmisīgi aizstāvējās. 9. jūnijā vācieši izvērsa uzbrukumu Parīzes virzienā, un nākamajā dienā Francijas valdība to pasludināja par atvērtu pilsētu, kas nozīmēja, ka, lai izvairītos no postījumiem, tā tiks atstāta bez kaujas. 1940. gada 14. jūnijā Parīzē iemaršēja vācu karaspēks. Tobrīd vēl karā neiesaistīto Savienoto Valstu vēstniecības darbinieks Viljams Trimbls, daloties iespaidos, rakstīja, ka vācieši Parīzē ienākuši nepavisam ne kā no kaujas lauka. Viņi vēlējās radīt iespaidu, bija noskuvušies un izgludinājuši uniformas, uzvedās pašapzinīgi, bet ļoti disciplinēti. Parīzes radio tai dienā pēdējo reizi pirms ilga pārtraukuma pārraidīja Marseljēzu.

Britu avīze „The Guardian”, atsaucoties uz ziņu aģentūru žurnālistiem, nākamajā dienā tēloja šādu ainu: „Dīvaini tukša Parīze sagaidīja vācu ierašanos. Ielās bija redzami vien nedaudzi policisti. Daži civilisti un pa kādam kareivim bezmērķīgi klīda apkārt. Dažas namamātes iepirkās vienīgajā vēl atvērtajā maiznīcā Parīzes rietumdaļā. Pie tās durvīm postenī stāvēja žandarms ar plecā uzkārtu šauteni. Ne šāvienus, ne bumbu eksplozijas nedzirdēja.

Galvenie vācu spēki ienāca pilsētā dienas vidū. No ziemeļrietumiem viņi maršēja pa Elizejas laukiem – tanki, bruņumašīnas, prettanku lielgabali un motorizētie kājnieki. Galvaspilsētā palikušie parīzieši vēroja šo ienākšanu klusējot. Nelielas ļaužu grupiņas joprojām sēdēja kafejnīcās un pie galdiņiem apstādījumos un bulvāros. Veikalu skatlogi bija aizslēģoti. Operas laukumā stāvēja vientuļš auto ar uzrakstu „Pārdod”. Kaut kur tālumā neuzkrītoši dūca lidmašīnas motors.”

No militāri taktiskā viedokļa Francija, iespējams, varētu pretoties arī pēc Parīzes zaudējuma, taču armijas un visas nācijas morālei tas bija pārāk smags trieciens. Astoņas dienas vēlāk, 1940. gada 22. jūnijā Francija kapitulēja. Var piebilst, ka šīs pašas nedēļas laikā Vācijas tābrīža sabiedrotā Padomju Savienība bija okupējusi Baltijas valstis. Gandrīz visa kontinentālā Eiropa tobrīd izrādījās sadalīta starp diviem totalitārajiem režīmiem.