1857. gadā Indijā teju norisinās pilsoņu karš. Tikai pilsoņu karš nenotiek tradicionālajā veidā, jo sacelšanos pret kolonizatoru varu sarīko vietējie indiešu algotņi. Viņi jau kādu laiku izjūt nepatiku pret saviem angļu kungiem, kuri neciena vietējo tradīcijas un izmanto algotņus kā lielgabalu gaļu. Indijas karavīru sacelšanās iegūst popularitāti lielākajā daļā valsts.

 

Indijas sacelšanos 1857. gadā sarīkoja tā sauktie „sipaji” jeb indiešu algotņi, kurus savās rindās uzņēma angļu karavīri. Kad angļi pakļāva Indiju savai varai, Indija bija milzīga teritorija, kurā bija simtiem dažādu valstiņu un katrā bija savs radža. Tā kā šīs valstiņas nebija draudzīgas, tad regulāra savstarpēju karu izcelšanās bija ikdiena. Kad angļi ieradās Indijā, viņi pakļāva vietējos valdniekus ar savu ieroču tehnisko pārākumu. Bet tā kā neviens nevēlējās angļu karavīru masveida upurus, armijas vadība piedāvāja iespēju izveidot lojālu algotņu armiju. Viņi piedāvāja indiešu trūcīgajiem jauniešiem iespēju nopelnīt labu naudu karadienestā, turklāt apgādāja viņus ar saviem ieročiem. Tā Anglija pati apbruņoja savus nākotnes ienaidniekus.

Sipaju sacelšanās brieda labu laiku pirms 1857. gada. Sipaju vidū radās neapmierinātība ar angļu attieksmi, kas noniecināja sipaju lomu armijā, jo sipaji bija tie, kas karoja vissliktākajos apstākļos un izcīnīja uzvaras vissmagākajās kaujās. Sipaju loma tāda arī bija, būt par lielgabalu gaļu, lai Anglijā nesāktos kurnēšana par lielajiem zaudējumiem, kas radās Indijas kampaņās. Tomēr sipaju nemierus uzkurināja arī vietējo zemes īpašnieku neapmierinātība ar angļu nodokļu politiku. Kolonizatori izmantoja vietējos resursus savas labklājības stiprināšanai, pievēršot aizvien mazāku nozīmi vietējo iedzīvotāju interesēm. Tāpēc Indija pārvērtās par pulvermucu, kuru uzšķilt varēja jebkāds nieks.

1857. gadā šāds nieks parādījās. Anglijas armijā tika ieviesta jauna tipa šautene. Enfīlda šautenes pārākums bija tas, ka tai uzlaboja mehānismu, kas ļauj izšaut lādiņu. Mazāka bija iespēja, ka tā nenostrādās, tāpat kā šauteni varēja lietot sliktākos laikapstākļos. Tomēr oficiālais sacelšanās iemesls izrādījās patronas apvalks. Lai lādiņu ielādētu šautenē, tam vispirms ar zobiem bija jānoplēš papīra apvalks. Anglijas armijas nolikumā aprakstīja katru karavīra kustību. Bet problēma bija, ka patronas apvalku izmērcēja cūku un govju taukos. Sipaju vidū bija gan hinduisti, gan musulmaņi, līdz ar to, patronas apvalks bija nepieņemams kā vieniem, tā otriem. Hinduistiem govs ir svēts dzīvnieks, tāpēc tās ēšana vai nonākšana mutē ir aizliegta. Savukārt musulmaņu sipajus sadusmoja cūku tauku lietošana, jo cūkas musulmaņiem ir netīri dzīvnieki, kurus uzturā nelieto. Savukārt angļu armijas komandieriem sipaju iebildumi bija vienaldzīgi. Ja kāds atteicās izpildīt kara nolikumu, tādu karavīru tiesāja kara tribunāls. Nav brīnums, ka pēc 80 sipaju apcietināšanas, pārējie nolēma sacelties.

Sacelšanās notika nepilnu 100 kilometru attālumā no Deli. Sipaji pārsteidza angļus svētdienā pirms mises, kad angļu karavīri nebija bruņoti. Pēc masveida angļu slaktiņa, sipaji metās uz Deli pilsētu un iebarikādējās. Viņi cerēja, ka izdosies sagaidīt citu spēku pieplūdumu, taču angļi aizsūtīja trīs armijas korpusus Deli aplenkumam.

1857. gada 14. septembrī angļi aplenca Deli pilsētas mūrus. Sākās uzbrukums trīs atsevišķās mūra daļās un nebija nekāds brīnums, ka pilsētas nocietinājumi neizturēja. Angļi iekļuva pilsētā, kuras valdnieks lika cerības uz sipaju spēku, lai mazinātu kolonizator varu Indijā. Tomēr sipajus sāka nomākt pārtikas un munīcijas trūkums. Tāpēc aplenkuma iznākums bija sipaju krišana. Angļi nežēlīgi atriebās par sacelšanos, izraisot dažādu viedokļu vētru arī Eiropā. Francija it kā pēc Deli krišanas, sākusi sarunas ar Krieviju par Anglijas izstumšanu no Āzijas. Tomēr izmaiņas skāra arī angļu koloniālo politiku Indijā. Sipaju rindas bija iznīcinātas un Deli valdnieka šaha Bahadura ietekme mazināta. Tika likvidēta Ostindijas kompānija, kuras vietā Indijā varu pārņēma Anglijas monarhs. Tomēr angļi apzinājās, ka nedrīkst ignorēt vietējo intereses. Viņi izmainīja nodokļu politiku, kas spēcināja indiešu feodāļu pozīcijas, kuriem savukārt vajadzēja mazināt vietējo indiešu neapmierinātību, lai neatkārtotos līdzīgi nemieri kā sipaju sacelšanās.