1200. gada 15. janvārī ar oficiālu Francijas karaļa dekrētu augstākās izglītības iestādes statusu iegūst Parīzes Universitāte. Sākotnēji tā ir garīgo skolotāju mācību iestāde, kura atrodas ciešā saiknē ar Parīzes Dievmātes katedrāli. Tomēr ar laiku tā kļūst par vienu no labākajām augstskolām Eiropā, turklāt ir otra vecākā, kas pastāv vēl šodien. Laika gaitā gan Parīzes Universitāte ir mainījusi savu statusu dažādu sociālu un politisku notikumu ietekmē.


Parīzes Universitāte, kas skaitās otra vecākā universitāte Eiropā, savos pirmsākumos bija garīgo zināšanu skola. Tās pamati bija teologu un topošo teologu vai garīdznieku viedokļu apmaiņa, mācoties izprast svētos rakstus un baznīcas uzbūvi. Šādi garīgie semināri, kas bija saistīti ar Parīzes Dievmātes katedrāles draudzi, sākās 12. gadsimta vidū. Katedrāli uzcēla ap 1160. gadu, kamēr skolotāju un mācekļu viedokļu apmaiņu organizēja jau ap 1150. gadu. Līdz 1200. gadam mācīšanās notika neorganizēti, tāpēc Francijas karalis Filips II nolēma garīgai skolai iedot lielākas pilnvaras. Viņš 1. janvārī izdeva rīkojumu, kas nozīmēja, ka uz Parīzes Dievmātes katedrāles skolas bāzes tiek veidota Parīzes Universitāte. Lielākā atšķirība no dažām tā laika slavenākajām augstskolām bija tieši laicīgo zināšanu nošķīrums. Ja slavenākās tā laika skolas Itālijā izcēlās ar savu sekulāro ievirzi, Parīzes Universitāte tieši otrādi – virzīja visas savas zināšanas garīgo mācību izprašanā. Tāpēc arī šīs universitātes pamatos īpaši stipras izveidojās sākumā teoloģiskās mācības, kas vēlāk pārauga filozofijas skolā.

Parīzes Universitāte, protams, ar laiku kļuva krietni plašāka. Pirmā nozare, kas tika pievienota, bija medicīna. Jo augstskola, kuru īpaši atbalsta karalis, 13. gadsimtā bez centralizēta uzsvara uz cilvēku veselību, nozīmēja, ka karalim nerūp savu pavalstnieku dzīve. 1215. gadā Francijas karaļa centienus veidot tiešām augstvērtīgu augstskolu atbalstīja arī Romas pāvests, jo Francijas karaļnams uzticami centās kalpot katoļu baznīcai. Tieši laikā, kad pāvesta vara šķēlās un Vatikāns kļuva par politisko cīņu lauku, tieši Parīzes Universitātei piedēvē lielākos nopelnus ticības saglabāšanas centienos. Universitāte ar savām milzīgajām teoloģiskajām zināšanām varēja uz kādu laiku pat aizvietot pāvestu.

13. gadsimta otrajā pusē Parīzes Universitāte ieguva daļu no savām vēsturiskajām telpām, kas atrodas Parīzes Latīņu kvartālā. Slavenā teologa Roberta Sorbona nopelnu atlīdzināšanai teoloģisko skolu augstskolā nosauca viņa vārdā – par Sorbonu. Tomēr laika gaitā augstskola ir bijusi iesaistīta dažādos politisko un sociālo pārmaiņu laikos, lai to pat sadalītu 13 dažādās iestādēs.

Pirmā lielā pārbaude universitātei bija Lielā Franču revolūcija. Karaļa vara tika likvidēta, kas nozīmēja, ka lielas pārmaiņas varēja skart arī viņa atbalstīto universitāti. No 1793. līdz 1806. gadam tā bija slēgta un Universitātes ēkas pat pamanījās pārdot. Tomēr pēc pirmo lielo pārmaiņu uzplūdiem, augstskolu atjaunoja. Teju sešu gadsimtu laikā tā bija kļuvusi par vadošo mācību iestādi Eiropā. Turklāt no teoloģiskās skolas tā bija izaugusi par vadošo mācību centru arī humanitārajās, medicīnas, juridisko un tehnisko zināšanu specialitātēs. Tāpēc skolas ēkas atpirka un atjaunoja Parīzes Universitātes darbību.

1968. gadā gan pienāca brīdis, kad politiķi vairs neuzdrošinājās atstāt Parīzes Universitāti tās pilnā spēku plaukumā. 1968. gada maijā Franciju pārņēma streiki un sociālā pretošanās oficiālajai politikai. Sākās masveida nekārtības ar studentu streikiem augstskolās, kur vadošā loma bija tieši Parīzes Universitātes studentiem. Nemieri kļuva par masveida protestiem, kas paralizēja Francijas ekonomiku un politiku. Bažījoties no apvērsuma, Francijas prezidents Šarls de Golls pat uz kādu laiku slepus pameta valsti. Lai neatkārtotos šādi streiki, pēc kārtības ieviešanas Parīzes Universitāti sadalīja 13 dažādās iestādēs. Piemēram, medicīnas fakultāti pievienoja lielākajām valsts slimnīcām, dabas zinātņu programmas pārcēla uz Pjēra un Marijas Kirī skolu, humanitārās zinātnes uz Parīzes-Sorbonas Universitāti. Tomēr 2010. visas bijušās Parīzes Universitātes skolas nolēma atkal apvienoties, tikai šoreiz paņemot jaunu vārdu – tā tika nolemts, ka Parīzes Universitāte atdzims kā Sorbonas Universitāte.