Spānijas autonomajā apgabalā Galisijā 17. maijā oficiāli svin Galisiešu literatūras dienu. Tam pamatā – dzejnieces Rozālijas de Kastro (attēlā) krājuma „Galisiešu dziesmas” klajā laišana 1863. gada 17. maijā.

 

17. maijs ir oficiāli svētki Galisijas autonomajā apgabalā Spānijā – Galisiešu literatūras diena. 1863. gada 17. maijā nāca klajā dzejnieces Rozālijas de Kastro krājums „Cantares galiegos” – „Galisiešu dziesmas”. Tā bija pirmā galisiešu valodā izdotā grāmata pēc apmēram trīs gadsimtu pārtraukuma, kuru galisiešu valodas vēsturē dēvē par „Tumšajiem gadsimtiem”. De Kastro „Galisiešu dziesmu” iznākšanu uzskata par sākumu Rexurdimento – galisiešu valodas atdzimšanas kustībai.

Galisija atrodas Spānijas ziemeļrietumos un dienvidos robežojas ar Portugāli. Galisiešu valoda ir ļoti līdzīga portugāļu valodai, jo Portugāle sākotnēji radās kā grāfiste Galisijas pierobežā, no musulmaņiem atkarotā teritorijā. 12. gs. vidū šī grāfiste ieguva neatkarīgas karalistes statusu, turpināja ekspansiju uz dienvidiem, kamēr Galisijas karaliste arvien ciešāk saistījās ar Kastīlijas un Leonas valstīm, kas galu galā veidoja topošās Spānijas kodolu. Tomēr kulturāli un lingvistiski Portugāle un Galisija līdz pat viduslaiku beigām palika vienota telpa, kur plauka krāšņa trubadūru lirikas un garīgo tautasdziesmu jeb kantigu tradīcija, un galisiešu-portugāļu valoda bija lietvedības, pārvaldes un izglītības valoda ne tikai Portugēlē, bet arī Galisijā. Situācija sāka mainīties 15. gs. otrajā pusē, kad Spānijā pastiprinājās centralizācijas tendences, un spāņu valoda, kam pamatā bija kastīliešu dialekti, sāka izspiest galisiešu valodu no lietvedības, galisiešu elite pamazām spāniskojās, līdz galisiešu valoda izzuda no publiskiem rakstiem, nonākdama vienkāršās tautas sarunvalodas statusā, paretam lietotā privātā sarakstē un līdzīgos tekstos. Tad arī iestājās galisiešu valodas „Tumšie gadsimti”.

1846. gadā uzliesmoja pret centrālo varu vērsta sacelšanās, kuru diezgan nežēlīgi apspieda, taču galisiešu nacionālā apziņa neapsīka un meklēja izpausmi kultūras jomā. Jau pirms Rozālijas de Kastro „Galisiešu dziesmu” publikācijas 1863. gadā vairāki literāti pievērsās savas nācijas kultūras mantojuma un valodas izpētei un popularizēšanai. Visaktīvākā kulturālās atmodas ēra sākās ap 1875. gadu, kad sāka iznākt avīzes galisiešu valodā un tika publicēts ap pussimts daiļliteratūras darbu. Iznāca galisiešu valodas vārdnīcas, gramatikas, Galisijas vēstures grāmatas, rakstītas no galisiešu, nevis oficiozās Spānijas skatpunkta. Tika celts gaismā viduslaiku literārais mantojums. Daiļliteratūrā līdzās sākotnēji dominējošajai romantiskajai ievirzei ienāca reālisma un naturālisma strāvojumi.

Šī kultūras atmoda gan tikai ļoti pakāpeniski ieguva politisku iekrāsojumu, un prasības par politisku autonomiju Galisijā sāka izskanēt tikai ap Pirmā pasaules kara beigām. Galu galā 1936. gadā Galisija ieguva autonomiju Spānijas republikas sastāvā, taču tajā pašā gadā uzliesmojušais pilsoņkarš un ģenerāļa Franko huntas uzvara nāca ar vēl vairākām „tumšajām desmitgadēm”. Autonomija tika likvidēta, un galisiešu valoda praktiski izmesta no publiskās sfēras. Situācija uzlabojās tikai pēc diktatora nāves 1975. gadā. Mūsdienās galisiešu valodai ir apgabala oficiālas valodas statuss, tajā raida vietējā televīzija, mācības skolās notiek bilingvāli. Galisiešu valoda ir dzimtā apmēram 58% apgabala iedzīvotāju jeb nepilniem 2,5 miljoniem, taču sazināties tajā var līdz pat 90% šeit dzīvojošo. Pie tam galisiešu valoda ir dominējoša lauku rajonos, kamēr pilsētās pārsvarā dzird runājam spāniski.