1839. gada 17. novembrī Milānas operteātrī La Scala debitēja jauns komponists, kuram vēlāk bija lemts apliecināt sevi kā vienu no visu laiku izcilākajiem opermūzikas ģēnijiem. Šai dienā Milānā izrādīja Džuzepes Verdi pirmo darbu – operu „Oberto”.

1835. gadā tobrīd 22 gadus vecais Džuzepe Verdi atgriezās dzimtajā Buseto draudzē, ieņēma turienes mūzikas skolas direktora amatu un nākamajā gadā apprecēja vietējā tirgotāja meitu Margeritu Bareci. Tomēr klusā provinces dzīve nebūt nebija jaunā censoņa aicinājums. Pēc skološanās Milānā Džuzepe jau sāka apzināties savas spējas, un, par laimi, atradās arī pamudinātājs un iedrošinātājs Milānas Filharmonijas biedrības priekšsēdētāja Pjetro Mazini personā. Viņš pagādāja Verdi operas libretu, ar kuru topošais dižgars varēja strādāt lauku klusumā. Divus gadus vēlāk jaunais komponists piedāvāja savu operu „Ročesters” Parmas hercogvalsts teātrim, tomēr neguva atsaucību. Viņš darbu turpināja nu jau ar citu libretu – Temistokla Soleras tekstu „Oberto”. Domājams, ne bez Pjetro Mazini līdzdalības partitūra nonāca pie Milānas „La Scala” impresārija Bartolomeo Merelli, un tā nu 1839. gada 17. novembrī „La Scala” priekškars vērās pirmajai Džuzepes Verdi operai „Oberto”.

Īsti romantiskais operas „Oberto” sižets tēlo viduslaikus – bruņniecības cīņas par varu, kas, kā jau viduslaikos, nesaraujami savītas ar mīlas intrigām. Galvenais varonis grāfs Oberto zaudējis cīņā pret Salingverru dzimtu, pie tam šīs dzimtas atvase Rikardo pavedis un pametis Oberto meitu Leonoru. Tēvs uzmeklē nelietīgo pavedēju, kurš pa tam jau grasās precēt citu. Rikardo iecerētā Kunica gan izrādās krietna meitene un pieprasa, lai līgavainis pilda Leonorai dotos solījumus. Viņš galu galā ir gatavs, taču Oberto nevar piedot pāridarījumu, izaicina Rikardo uz divkauju, kurā krīt. Par laulībām vairs nevar būt ne runas, Rikardo dodas svešumā, bet sērojošā Leonora – klosterī.

„Oberto” kvalitātes vēl neatklāja Džuzepes Verdi muzikālo ģēniju, tomēr vietām, kā atzīst muzikologi, jau iekvēlojās tas kompozīcijas dramatisms, ar kuru Verdi savos vēlākajos darbos aizrāvis daudzās opermīļu paaudzes. Impresārijs Merelli tūdaļ pasūtīja komponistam divas nākamās operas. Verdi otrā opera „Karalis uz stundu” tapa komponistam ļoti smagā laikā, kad cits pēc cita mira viņa divi bērni un sieva, un šis darbs izrādījās neveiksme. Tomēr jau savā trešajā operā „Nebukadnecars” jeb „Nabuko” Džuzepe Verdi sasniedza savu žilbinošo meistarības līmeni. Savukārt „Oberto” vēlāk tika iestudēts reti; vairākas reizes tieši pēdējos gados, kad sakarā ar komponista divsimtgadi atsevišķi operteātri mērķtiecīgi izrādījuši visu Džuzepes Verdi muzikālo mantojumu.