1921.gada 18.jūlijā Francijā divi ārsti izstrādā poti pret tuberkulozi. Slimība, kas laupīja miljoniem dzīvību, iespējams, padosies jaunās vakcīnas priekšā. Izstrāde potei ilga vairāk nekā 10 gadus un atnesa milzīgus sasniegumus mirstības mazināšana. Taču bez panākumiem bija arī pētījumi, kas apšaubīja tuberkulozes ārstēšanas efektivitāti ar vakcinācijas palīdzību.

Tuberkuloze, īpaši tā, kas izraisa meningītu, ir viena no bīstamākajām slimībām cilvēces vēsturē. Vēl 20.gadsimta pirmajā pusē saslimšana ar tuberkulozi varēja novest pie lielām veselības problēmām, pat nāves. Tāpēc arī vairāki zinātnieki meklēja atbildes, kā samazināt tuberkulozes izplatību. Lielākoties ar tuberkulozi saslima, inficējoties no cita slimnieka. Tuberkuloze izraisa klepošanu un šķaudīšanu, kas nozīmē, ka tās baktērijas arī var uzņemt, atrodoties kāda slimnieka tuvumā. Visbiežāk tuberkuloze skar plaušas. Tās rezultātā plaušās veidojas caurumi. Savukārt tās bīstamākajā formā, tuberkuloze ietekmē arī centrālo nervu sistēmu vai asinsrites un limfas apgādes sistēmas.

Saslimšana ar tuberkulozi bija milzīga problēma jau no seniem laikiem. To aprakstīja jau Senajā Ēģiptē un Senajā Grieķijā. Literatūrā arī par tuberkulozi daudz var lasīt, jo tā allaž ir traģēdijas pavadone zem diloņa nosaukuma. Bieži var lasīt, ka daudzsološu cilvēku likteņus iznīcināja šausmīgās ziņas, ka cilvēks saslimis ar diloni. Šie apraksti tiešām arī iemiesoja briesmas, ko šī slimība atnesa. Ļoti bieži tā nebija ārstējama un tuberkulozes izraisītās sekas nozīmēja, ka cilvēks aizgāja bojā.

Iemesls tuberkulozes uzliesmojumam 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā bija industrializācija. Aizvien vairāk cilvēku sāka dzīvot pilsētās un aizvien lielāka bija viņu savstarpējā saskarsme. Tāpēc arī zinātnieki pievērsās pētījumiem, kā mazināt tuberkulozes izplatīšanos. Vispirms vācu zinātnieks Roberts Kohs 1882.gadā izdalīja tuberkulozes baktērijas, par ko 1905.gadā saņēma Nobela prēmiju. Savukārt divi francūži izrādījās vistuvāk atbildei, kā mazināt tuberkulozes izplatīšanos.

Albērs Kalmets un Kamils Gerēns 1908.gadā sāka pētīt tuberkulozes nūjiņas. Pastēra vārdā nosauktajā institūtā Lillē viņu pirmais uzdevums vispār bija atrast barotnes, kurās audzēt tuberkulozi, lai to pakļautu pētījumiem. Tā kā tuberkuloze bija novērota kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem, šajā tandēmā piedalījās Gerēns, kurš bija veterinārārsts.

Audzējot tuberkulozes baktērijas, abi pētnieki novēroja, ka atšķiras to spēks, atkarībā no barotnes. Piemēram, glicerīnā, žultī vai kartupeļu vidē tuberkulozes baktērijas izaug krietni mazāk bīstamas, nekā citās vidēs. Tā kā šīs baktērijas nebija tik agresīvas, abi zinātnieki nolēma pamēģināt radīt vakcīnu pret tuberkulozi. Tās agresīvākās formas nebija jēga mēģināt injicēt aizsargreakcijai, jo tuberkuloze vienalga ņemtu virsroku, bet ar mazāku agresijas līmeni pastāvēja cerība, ka izdotos radīt poti imunitātes celšanai.

Aptuveni 10 gadus abi pētnieki analizēja tuberkulozi Lillē, līdz pārcēlās uz Parīzi. Viņu darbu sāka īpaši pieskatīt, jo tas deva cerības, ka iespējams gūt panākumus. Kalmets un Gerēns sāka pētīt tuberkulozes vakcīnas ietekmi sākumā uz dzīvniekiem, lai tikai pēc tam izmēģinātu to uz cilvēkiem. 1921.gada 18.jūlijā pirmais bērns saņem vakcīnu pret bīstamo slimību. Rezultāti bija tik iepriecinoši, ka abi varēja paziņot – imunitātes veicināšanas vakcīna pret tuberkulozi ir atklāta. Taču diemžēl neilgi pēc šī paziņojuma, tuberkulozes apkarošanas programmā radās nolaidība. Vācijas pilsētas Lībekas dzemdību namā tika nolemts potēt visus 240 jaundzimušos, taču vakcīnas bija nepareizi glabātas. Tā rezultātā visi mazuļi saslima ar tuberkulozi un tikai trešā daļa izdzīvoja. Tas bija milzīgs trieciens tuberkulozes apkarotājiem. Lai arī vakcīna palīdzēja gadu gaitā izglābt miljoniem cilvēku dzīvības, radās mīts, ka vakcīnas patiesībā ir bīstamas. Atsevišķi pētījumi apliecināja, ka tuberkulozes potes efektivitāti ievērojami ietekmēja ģenētiski vai ģeogrāfiski faktori. Tas gan netraucēja atsevišķām pasaules valstīm pieņemt šo poti kā obligātu veselības aprūpes pasākumu. Piemēram PSRS lika potēt visus bērnus un senākās potes varēja pamanīt pēc to atstātajām pēdām kreisajā plecā rētas formā.