1869. gada 18. martā krievu ķīmiķis Nikolajs Menšutkins uzstājas Krievijas ķīmijas sabiedrības sēdē ar Dmitrija Mendeļejeva referātu par ķīmisko elementu periodiskumu un to attiecībām pēc atomu masas. Jaunais zinātnieks ir atklājis unikālu veidu kā sistematizēt ķīmiskos elementus. Taču svarīgāks atklājums ir tas, ka Mendeļejeva teorija ļauj paredzēt vēl neatklātu ķīmisko elementu esamību.

Dmitrijs Mendeļejevs ir viens no izcilākajiem krievu un arī pasaules ķīmiķiem. Viņa interese par dažādām veilām un to fizikālajām īpašībām noveda pie tā, ka Mendeļejevs centās maksimāli izpētīt vielu sastāvu, uzbūvi un pamat lielumus. Tāpēc viņam pašam patika sevi jau zinātniskās karjeras sākumposmā, saukt par ķīmijas fiziķi. Taču tik ģeniāla cilvēka, kāds bija Dmitrijs Mendeļejevs, redzes loks bija krietni plašāks. Viņa zinātniskais ieguldījums skāris ne tikai ķīmiju un fiziku, bet arī lauksaimniecības zinātnes, ekonomiku, meteoroloģiju un mineraloģiju. Mendeļejevs savas dzīves laikā savāca izcilu minerālu paraugu kolekciju, ko kā lielu dārgumu glabā Sanktpēterburgas universitāte.

1861. gadā, būdams tikai 27 gadus vecs, Dmitrijs Mendeļejevs uzraksta pirmo Krievijas ķīmijas mācību grāmatu. Viņa darbs „Organiskā ķīmija" iegūst noturīgu vietu mācību procesā, lai izprastu ķīmiskos procesus. Zinātnieks turpina darbus pie vairākiem pētniecības objektiem, un, vienlaikus, sāk darbu pie jaunas grāmatas „Ķīmijas pamati". Tieši šīs grāmatas tapšanas laikā, Mendeļejevs īpaši pēta ķīmiskos elementus. Un tā 1869. gada februārī viņš nonāk pie secinājuma, ka katram ķīmiskajam elementam ir periodiskums. Tie nav haotiski radušies, kas nozīmē, ka, pielietojot periodiskās dabas hipotēzi, ir iespēja paredzēt, kādu atomasu elementiem būtu jāseko aiz zināmajiem elementiem.

Viena lieta to pateikt, otra lieta izskaidrot. Mendeļejevs centās uzskatāmi sakārtot jau zināmos ķīmiskos elementus, lai varētu demonstrēt savu atklājumu. Tiek minēts, ka Mendeļejevs savu periodiskās tabulas ideju varēja aizgūt, vai vismaz izstrādāt, arī vadoties no vācu ķīmiķa Lotāra Meiera idejām. Taču lielākais Mendeļejeva atklājums ir tas, ka viņš spēja paredzēt nākošo elementu atrašanās vietas. 1869. gada 18. martā, Mendeļejeva kolēģis Nikolajs Menšutkins nolasīja autora referātu par ķīmisko elementu periodiskumu Krievijas ķīmijas sabiedrības sēdē. Tajā tika minēts, ka elementus var izkārtot ne tikai pēc to ķīmiskajām īpašībām, bet arī pēc atomasas. Mendeļejevs ne tikai sakārtoja jau zināmo elementu secību tabulā, viņš arī pārliecinājās par esošo elementu patiesajiem raksturlielumiem. Tas jau pats par sevi bija liels sasniegums, bet kronis visam bija prognoze, kādās tabulas vietās tiks ierakstīti nākamie elementi.

Zinātniskās aprindas uzņēma Mendeļejeva atklājumu ar pietiekami lielu jūsmu. Protams, apgalvojums, ka dažu jau zināmo elementu īpašības ir pierakstītas nepareizi, aizvainoja dažu labu vecāka gada gājuma zinātnieku, taču pāris gadu laikā Mendeļejeva ķīmiskā periodiskuma likums jau par sevi lika runāt vēl lielākā sajūsmā. Viņš koriģēja tādu elementu, kā berilija, indija un urāna atomasas, bet pēc tam, paredzēja vietu tabulā vēl nezināmiem elementiem. Kad atklāja galliju, skandiju un germāniju, skaidrs bija pat muļķim, Mendeļejevs zināja par šo elementu esamību vēl pirms tie tika apzināti.

Īpašs stāsts ir saistīts ar ideju, kā Dmitrijs Mendeļejevs iedomājās sistematizēt ķīmiskos elementus. Viņš it kā šo ideju redzējis sapnī. Taisnība vai meli? Grūti teikt, bet pastāv viena versija, kurā zinātnieks izdomājis šādu pasakai līdzīgu stāstu, lai tiktu vaļā no uzbāzīgajiem žurnālistiem un zinātkāriem entuziastiem. Ja Einšteins savu relativitātes teoriju skaidroja ar sēdēšanu uz karstas plīts, Mendeļejevs izvēlējās savu atklājumu pamatot ar bagātīgu iztēli sapņos.