1858. gada 18. martā emigrācijā Parīzē piedzima Rūdolfs Dīzels. Viņa ģimenē īpašā cieņā bija studēt inženierzinātnes un arī dēls Rūdolfs nolēma iet tēva pēdās. Izgudrojis jaunu iekšdedzes dzinēju, Dīzels kļuva par turīgu uzņēmēju, taču apstākļu sakritība, iespējama ļaunprātība un arī lielā politika pazudināja cilvēku, kurš sirdī bija izgudrotājs.

 

Rūdolfs Dīzels piedzima ģimenē, kura jau paaudzēs par svarīgāko nodarbošanos uzskatīja jaunu ideju ieviešanu mehāniskajā dzīvē. Viņa tēvs Teodors Dīzels bija inženieris, kurš darbojās grāmatu izdošanas biznesā, līdz pievērsās ādas pārstrādei un ādas izstrādājumu ražošanai. Ģimene bija emigrējusi no Vācijas uz Parīzi, kur Rūdolfa Dīzela tēvs ne tikai iepazinās ar topošo sievu, bet arī nodibināja savus pirmos uzņēmumus un izveidoja ģimeni. Tā 1858. gada 18. martā, pasaulē nāca otrais bērns, dēls Rūdolfs.

Uzņēmējdarbība Francijā Dīzelu ģimenei nevedās. Sākās Francijas – Prūsijas karš, un visi vācieši bija spiesti pamest Francijas teritoriju. Rūdolfa Dīzela tēvs nolēma nevis atgriezties Vācijā, bet gan pārcelties uz Angliju.

Britu salās viņa bizness izira. Dīzeli bankrotēja un, lai kaut kā savilktu galus kopā, aizsūtīja bērnus pie radiem. Tā Rūdolfs Dīzels nonāca Augsburgā, kur mātes māsas vīrs pasniedza matemātiku. Ar līdzi iedotajiem līdzekļiem pietika, lai samaksātu par dēla skološanu, lai gan, lielu ieguldījumu tāpat deva tantes ģimene. Par prieku gan savai ģimenei, gan onkulim, Rūdolfs Dīzels bija ļoti cītīgs students. Viņš ne tikai bija labākais savā klasē, viņš arī centās ieviest dzīvē savus izgudrojumus. Tāpēc ne ar lielu prieku, viņa paša ģimene uztvēra ziņas, ka Rūdolfs nolēmis izmantot stipendiju un turpināt studijas Minhenē. Tuvinieki cerēja, ka viņš sāks strādāt kādā no rūpnīcām.

Dīzela uzvārds pats par sevi liecina, ka šis cilvēks sasniedza gigantiskus panākumus iekšdedzes dzinēju konstruēšanā. Taču iedvesma šiem dzinējiem radās pavisam nejauši – apskatot vecu šķiltavu eksponātu. Rūdolfs Dīzels kāda muzeja apmeklējuma laikā ieraudzīja šķiltavas, kurās degli aizdedzināja ar spiediena palīdzību. Šī ideja viņam iepatikās un viņš nolēma mest pie malas darbu saldētavu un tvaika mašīnu rūpnīcā, lai attīstītu pats savu dzinēja veidu.

1892. gadā viņš saņēma patentu tam, ko mēs šodien zinām kā dīzeļdzinēju. Protams, cīņa par patentu atzīšanu dzinēju jomā bija milzīga, tāpēc arī Rūdolfs Dīzels bija spiests daļu sava laika veltīt izgudrojuma aizstāvībai. Tomēr viņa konstrukcija piesaistīja lielo uzņēmumu uzmanību. Kā vācietis Dīzels mēģināja sadarboties ar Krupa koncernu, bet kā izgudrotājs pārrunāja sadarbību gan ar amerikāņu kompānijām, gan ar Krievijas uzņēmumiem. Ja vāciešus interesēja dzinējs, kas darbotos uz akmeņogļu pelnu bāzes, tad amerikāņus interesēja naftas produktu izmantošana. Pa vidu darījumam iespraucās arī Krievija, kurai jau 19. gadsimta beigās bija vienas no lielākajām naftas atradnēm pasaulē.

Ar savu izgudrojumu Rūdolfs Dīzels kļuva par miljonāru. Taču diemžēl, viņš bija vairāk izgudrotājs nekā biznesa haizivs. Viņa turību ievērojami noplicināja dažādi tiesu darbi. Beigu beigās viņš jau atradās reāla bankrota priekšā, kas nozīmētu trūkumu gan viņam, gan ģimenei. Viņam bija padomā darījums ar Emanuelu Nobelu, slavenā Alfrēda Nobela brāļa dēlu. Ja šis darījums izdotos, Dīzels izcīnītu vietu iekšdedzes dzinēju un naftas pārstrādes jomā uz mūžu. Taču tieši tad, kad vienošanos parakstīja, sāka gāzties milzīga straume tiesvedību.

Šajā brīdī Rūdolfa Dīzela biogrāfijā parādās milzīga vieta spekulācijām un leģendām. It kā viņa darījums ar Nobelu bija tik daudzsološs, ka naftas pārstrādes lobiji nolēmuši iznīcināt uzņēmēju. Lai gan ļoti viegli ir paziņot, ka Dīzels kļuvis par sazvērestību upuri. Zināms tikai tas, ka savus pēdējos 30 tūkstošus mārciņu viņš sadalīja starp ģimenes locekļiem, tad uzkāpa uz kuģa Antverpenē, lai brauktu uz Londonu un no kuģa klāja pazuda. Pieņēmums bija, ka dīzeļdzinēju ēras radītājs izdarīja pašnāvību. Pārdzīvojumi un mūžīgie uzbrukumi pilnībā bija sagrāvuši viņa nervu sistēmu. Viņa lomu Vācijas rūpniecības vēsturē novērtēja jau pēc nāves, bet 1978. gadā Rūdolfu Dīzelu iekļāva arī autobūves slavas zālē.