Arī nelielās Luksemburgas tauta ir devusi savu ieguldījumu cīņa pret nacistiem Otrajā pasaules karā. Tā pirms 70 gadiem, 1944. gada 19. novembrī, 30 luksemburgiešu pilsoņu milicijas kaujinieki sekmīgi atvairīja 250 vīru lielas ieroču SS vienības uzbrukumu Viandēnas pilsētiņai.

1940. gada 10. maijā Luksemburgas suverenitāte sabirza kā kukurznis zem Vermahta tanka kāpurķēdes – neitrālās Luksemburgas policija un žandarmērija bija bezspēcīga pret trīs vācu tanku divīziju iebrukumu, valsts tika okupēta dažās stundās. No nacistu viedokļa luksemburgieši bija vācu nācijas sastāvdaļa, un Luksemburga tika anektēta reiha sastāvā. Tika aizliegts burtiski viss, kas atgādināja par vēsturiskajām saiknēm ar Franciju: tika vāciskoti ne tikai ielu un pilsētu nosaukumi, bet pat vārdi un uzvārdi, aizliegta pat sasveicināšanās franču valodā un beretes valkāšana. Par spīti plašai propagandas kampaņai, iedzīvotāji spītīgi nepārvācojās – 1941. gada oktobrī sarīkotajā vispārējā aptaujā 95% no viņiem sevi identificēja kā luksemburgiešus. Sekoja represiju vilnis – aresti un izsūtīšanas uz citiem reiha apgabaliem. Kad 1942. gadā luksemburgiešus sāka mobilizēt reiha bruņotajos spēkos, valstī izcēlās vispārējs streiks, kuru nežēlīgi apspieda, 20 aktīvistus sodot ar nāvi. Taču mazā nācija nepadevās. Luksemburgieši slēpa vajātos ebrejus, izbēgušos sabiedroto karagūstekņus, Vermahta dezertierus. Pamazām izvērtās arī bruņota pretestība, kas darbojās ciešā sasaistē ar franču un beļģu pretošanās kustību. Lielhercogiene Šarlote, atrazdamās trimdā Londonā, ik dienas pa radio uzrunāja pavalstniekus, uzturēdama viņos nepadošanās garu.

1944. gada septembrī vācu spēki atkāpās no Luksemburgas, un valsti ieņēma amerikāņu karaspēks. Fronte uz vairākiem mēnešiem apstājās pie robežas. No luksemburgiešu pretestības vienībām tika saformēta pilsoņu milicija, kas ieņēma stratēģiskus novērošanas punktus frontes joslā. Viens no šādiem punktiem bija arī Viandēnas pilsētiņa robežupes Ouras krastā ar senu viduslaiku pili, no kuras sevišķi labi bija pārskatāma Vācijas teritorija pretējā pusē. Šeit bija izvietojusies trīsdesmit cilvēku liela luksemburgiešu vienība, kuru komandēja Viktors Abenss, vēlākais ilggadējais Viandēnas mērs, Luksemburgas un arī Eiropas Parlamenta deputāts. 15. novembrī miliči pamanīja upes pretējā krastā vācu izlūkvienību, negaidīti tai uzbruka un nogalināja piecus vāciešus. Acīmredzot tas pamudināja vācu komandierus uzbrukt stratēģiski izvietotajai pilsētiņai. Abenss, paredzēdams šādu notikumu attīstību, savlaicīgi evakuēja civiliedzīvotājus, pilsētiņā un pilī palika tikai viņa miliči.

Uzbrukums sākās 1944. gada 19. novembra rītā, kad 250 vīru liela ieroču SS vienība, iepriekš apšaudījusi Viandēnu ar granātmetējiem, devās triecienā vispirms pilij, kuru aizstāvēja četri miliči. Pēc niknas apšaudes pils priekšā uzbrucējiem izdevās iekļūt pa vārtiem, taču aizstāvji turpināja sīksti atšaudīties. Zaudējuši vairākus kritušos, esesieši atkāpās no pils un virzīja uzbrukumu pret pilsētiņu, taču šeit viņiem neveicās labāk. Luksemburgieši cīnījās savā pilsētā, kur pazina katru paksi un žoga spraugu, un tas atsvēra vācu astoņkārtīgo pārsvaru. Galu galā, zaudējuši 18 kritušos, esesieši atkāpās. Miliču rindās krita viens un seši tika ievainoti. Viktora Abensa vienībai gan vēl reiz nācās pamest Viandēnu, kad 1944. gada decembrī vācieši uzsāka pēdējo lielo uzbrukumu Rietumu frontē un uz laiku atkal ieņēma daļu Luksemburgas. Galīgi Viandēna un pārējā Luksemburga tika atbrīvota 1945. gada janvāra beigās.