1823. gada 2. decembrī ASV prezidents Džeimss Monro, uzstājoties ar gadskārtējo runu Kongresā, formulēja ārpolitikas nostādnes, kas vēlāk ieguva „Monro doktrīnas” nosaukumu. Īsi un vienkārši to var formulēt kā principu „Amerika amerikāņiem”.

Reizi gadā Amerikas Savienoto Valstu prezidents vēršas ar oficiālu uzrunu pie Savienoto Valstu Kongresa. Parasti šīs reizes tiek izmantotas, lai raksturotu vispārējo situāciju valstī un pasaulē, lai deklarētu politikas pamatnostādnes un nāktu klajā ar jaunām iniciatīvām. Viens no iezīmīgākajiem gadījumiem minēto uzrunu vēsturē ir Amerikas piektā prezidenta Džeimsa Monro uzstāšanās 1823. gada 2. decembrī. Savā runā prezidents Monro formulēja Savienoto Valstu ārpolitikas principu, kas iespaidoja visu turpmāko Amerikas vēstures gaitu un ieguva Monro doktrīnas apzīmējumu.

Monro doktrīnas būtību var definēt diezgan vienkārši – Amerikas Savienotās Valstis neuzskata, ka tām būtu jāiejaucas Eiropas nāciju savstarpējās attiecībās, bet savukārt sagaida, ka Eiropas lielvalstis neveidos ietekmes sfēras Amerikas kontinentā. Šādu iejaukšanos Savienotās Valstis uzskatītu par agresiju un savu interešu apdraudējumu.

Tobrīd, 19. gadsimta sākumā, šāda doktrīna daudziem neizklausījās diez cik nopietna. Vēl pusgadsimts nebija apritējis, kopš pašas Savienotās valstis bija izcīnījušas neatkarību no Lielbritānijas. Dienvidamerikā vēl risinājās pēdējās cīņas pret spāņu virskundzību. Turienes jauno nāciju līderi, tai skaitā galvenais atbrīvošanās cīņu varonis Simons Bolivārs, gan apsveica šo Amerikas prezidenta uzstāšanos; viņiem ļoti imponēja doma, ka eiropieši – šo zemju bijušie koloniālie kungi – tiktu turēti no amerikāņu lietām pa gabalu. Tomēr līdz principa īstenošanai dzīvē vēl bija visai tālu. Kanāda piederēja britiem, un vispār Britu impērijas varenība tobrīd strauji auga; Savienoto Valstu militārās, diplomātiskās un politiskās iespējas, salīdzinot vēl izskatījās visai pieticīgas. Pirmajās desmitgadēs pēc Monro uzstāšanās doktrīna arī palika vairāk uz papīra, un amerikāņi neko nepasāka, piemēram, 1833. gadā, kad Lielbritānija atņēma Argentīnai Folklendu salas. Tomēr 1867. gadā, kad Francija nosūtīja savu karaspēku uz Meksiku, lai noturētu tur pie varas ķeizara Maksimilāna marionešu režīmu, Savienotās Valstis koncentrēja savu armiju pierobežas rajonos. Lielā mērā amerikāņu spiediens lika frančiem Meksiku atstāt.

Jo tuvāk mūsdienām, jo mazāk pasaulē ir to, kuri apšauba Amerikas Savienoto Valstu dominējošo lomu Amerikas kontinentos. Pie tam pati Monro doktrīna tiek piesaukta salīdzinoši retāk nekā, teiksim, pirms simt gadiem. Šai doktrīnai netrūkst arī kritiķu, kuri norāda, ka formulējumā „Ameriku amerikāņiem" ar amerikāņiem tiek saprasti jeņķi, Savienoto Valstu pilsoņi. Tā nu galu galā ir iznācis princips „Ameriku Amerikas Savienotajām valstīm", un mazās un vidējās kontinentu valstis tagad Eiropas impēriju vietā dabūjušas par ganu un uzraugu Ziemeļamerikas impēriju.

Pēdējo simt gadu laikā reti kurš ir uzdrīkstējies pārbaudīt Amerikas Savienoto Valstu uzticību Monro doktrīnai. Skaļākais gadījums notika aukstā kara laikā, kad padomju līderis Ņikita Hruščovs izvietoja komunistiskajā Kubā kodolraķetes. Prezidenta Kenedija reakcija bija negaidīti asa, un viņa šī perioda runās izskanēja Monro vārds. Pie tam amerikāņus īpaši nemulsināja fakts, ka viņi paši izvietojuši kodolraķetes Padomju Savienības robežvalstī Turcijā. Kādas nedēļas pasaule bīstami zvārojās tuvu kodolkara bezdibeņa malai.