1900.gada 2.jūlijā gaisā pirmo reizi paceļas grāfa Cepelīna radītais dirižablis. Pildīts ar ugunsbīstamu gāzi, dirižablis nolido 6 kilometrus līdz nolaižas uz ezera. Tā konstrukciju sabojā vējš un neprecīzs inženieru darbs, kas gan nemazina grāfa Cepelīna vēlmi darbu turpināt.

Grāfs Ferdinands fon Cepelīns bija Prūsijas armijas virsnieks, kurš no dienesta atvaļinājās 1890.gadā. Viņu ļoti interesēja idejas un iestrādes gaisa kuģošanā, tāpēc grāfs nolēma veltīt savus pensijas gadus un arī līdzekļus jaunu gaisa transportlīdzekļu būvniecībai. Viņš vēlējās izveidot vadāmus aerostatus, ar kuriem kontrolēti lidot. Tā sākās darbs pie dirižabļiem, kas vēlāk ieguva nosaukumu cepelīni, ietekmējoties no galvenā entuziasta grāfa Cepelīna vārda.

Lai izveidotu pirmo dirižabli, grāfs Cepelīns izmantoja visus savus brīvos līdzekļus. Uzbūvēt vajadzēja 128 metrus garu alumīnija cilindra formu, teju 12 metru diametrā. Cepelīns šajā projektā ieguldīja 300 tūkstošus reihsmarku, tomēr ar to bija par maz. Par laimi Cepelīnam talkā nāca arī citi ietekmīgi vācu uzņēmēji. Alumīnija ražotāja Karla Berga kompānija piedalījās Cepelīna projektā ne tikai ar alumīnija piegādi, bet arī 100 tūkstošiem reihsmarku. Papildus naudu sagādāt palīdzēja Prūsijas valdība, kas izsludināja loteriju Cepelīna atbalstīšanai. Savukārt panākumu gadījumā, grāfs cerēja, ka pasūtījumus veikt varētu bruņotie spēki. Ne jau nu pasažieru pārvadājumi interesēja grāfu Cepelīnu. Viņš nojauta, ka spēja lidot un celt gaisā kravas būtu ļoti svarīga armijai. Pirmā dirižabļa LZ-1 celtspēja bija 12 tonnas. Savukārt sākotnējais mērķis – pierādīt, ka ar šādu transporta līdzekli var droši pārvadāt arī cilvēkus, lai ieinteresētu kara ministriju.

Cepelīns darbu pie LZ-1 sāka 1898.gadā, kad nodibināja uzņēmumu gaisa satiksmei. Uzbūvēt vajadzēja 16 korpusu cilindru, kurā ievietot 17 gāzes kapsulas. Uz priekšu dirižabli dzīt vajadzēja diviem dzinējiem, katram pievienotam zem cilvēkus uzņemošās gondolas. Aizmugurējā bija domāta apkalpei, kamēr priekšējā paredzēta pasažieru uzņemšanai. Kad dirižablis bija gatavs, grāfs ar nepacietību gaidīja tā izmēģinājumu.

1900.gada 2.jūlijā notika LZ-1 pirmais lidojums. Tā sākotnējā apkalpe bija pieci cilvēki un tam bija paredzēts lidot virs Konstances ezera Vācijas dienvidos. Kad dirižablis pacēlās gaisā, tas strauji sasniedza 400 metru augstumu un nolidoja sešus kilometrus. Taču apkalpe ziņoja par stūres mehānisma traucējumiem. Tāpēc LZ-1 bija nepieciešama avārijas nosēšanās. Kopējie rezultāti nebija daudzsološi, jo pārāk ātri konstrukcija sāka deformēties. Tāpēc Cepelīns nolēma pilnveidot LZ-1 un atkārtoti tas lidoja tā paša gada oktobrī.

Otrajā lidojumā Cepelīna dirižablis par sešiem kilometriem stundā uzlaboja ātruma rekordu, kuru iepriekš uzstādīja Francijas valdības atbalstītie gaisa kuģotāji. Tomēr gala rezultāts Cepelīnam bija nepatīkams, viņa dirižabļi neieinteresēja valdību un paguris no personīgām investīcijām, Ferdinands fon Cepelīns nolēma likvidēt paša dibināto uzņēmumu. Viņš gan atgriezās pie dirižabļu idejas vēl vairākas reizes, izmēģinot modeļus līdz pat LZ-5.

Ar ievērojamiem uzlabojumiem Cepelīns panāca valdības atbalstu, tomēr entuziasta nāve 1917.gadā un Vācijas zaudējums Pirmajā pasaules karā uzlika liegumu veidot jebkādu gaisa transportu.

Tikai Ādolfa Hitlera laikā atsāka būvēt dirižabļus, kurus nosauca par Grāfu Cepelīnu un Hindenburgu. Tie jau varēja lidot pāri okeānam, tomēr galarezultātu ļoti labi zinām. 1937.gadā Hindenburgs uzsprāga nolaišanās laikā Ņūdžersijā, pieliekot treknu punktu stāstam par dirižabļiem. Ievērojamos dirižabļu apmērus varam stādīties priekšā, apmeklējot Rīgas Centrāltirgu, kura tirdzniecības paviljoni bija kādreiz celti tieši dirižabļu vajadzībām.