Kauja par Berlīni kļuva par pēdējo lielo militāro operāciju 2. Pasaules karā. Tās stratēģiju izstrādāja Sarkanās armijas komandštābs un nacistu pēdējo bastionu šturmēja uzreiz trijās frontēs. Sabiedroto angļu un amerikāņu karaspēks Berlīnes ieņemšanā nepiedalījās, jo ģenerālis Dvaits Eizenhauers nevēlējās riskēt ar vēl lielākiem karaspēka zaudējumiem cīņā par padomju ietekmes sfērā paliekošo Berlīni. Trešā Reiha impērija jau bija sadalīta, tāpēc amerikāņi palīdzēja sagraut Berlīnes kaujas garu ar smagiem uzlidojumiem pirms Sarkanās armijas aplenkuma.

Var uzskatīt, ka kauja par Berlīni sākās jau 1945. gada 16. janvārī, kad Sarkanā armija pārrāva vācu fronti un virzījās uz priekšu ik pa 40 kilometriem dienā. Drīz vien krita Austrumprūsija, lejas Silēzija, Austrumpomerānija un Augšsilēzija. Līdz ar to bija skaidrs, ka Berlīnes robežas sarkanarmieši agri vai vēlu, bet sasniegs. Jau 20. aprīlī sākās iebrukums Berlīnē. Viena no visu laiku asiņainākajām sadursmēm vēsturē.

Pirmā baltkrievu fronte maršala Georgija Žukova vadībā sāka uzbrukumu Berlīnes centram, savukārt maršala Ivana Koņeva vadītā pirmā ukraiņu fronte sāka triecienu pa vācu armijas grupu "Centrs". Vācu karavīri bija slikti apgādāti, turklāt to rindās jau bija iesaukti arī vairāki veci vīri no tā sauktās "Volkssturm", kā arī jaunieši no "Hitler Jugend" vienībām. Apvienotajam padomju un poļu karaspēkam izdevās pārraut Berlīnes centra aizsardzības līnijas un jau 30. aprīlī sīvās cīņas krita Reihstāgs.

Berlīnei nepalīdzēja ne pašaizliedzīgais fīrera noskaņojums, ne arī ASV prezidenta Franklina Delano Rūzvelta nāve. 12. aprīlī Hitlers kvēli cerēja, ka nule kā mirušais Rūzvelts izglābs Berlīni, sašķeļot sabiedroto rindas. Taču brīnums nenotika. Sabiedroto karaspēku komandieru starpā bija pilnīga vienprātība turpināt cīņu līdz nacistiskās Vācijas pilnīgai sagrāvei. Tostarp jāmin Sarkanās armijas centieni pēc iespējas ātrāk ieņemt katru kilometru, kas atradās uz rietumiem no frontes līnijas. Staļinam bija pilnīgi skaidrs, ka sabiedrotie neatstās padomju varai teritorijas, kuras tā nebūs ieņēmusi ar savu militāro dūri. Tāpēc netika žēlotas karavīru dzīvības, cīņā par Vācijas zemi. Tāpat Berlīnes ieņemšana bija īpaši svarīga, jo tajā glabājās Hitlera kodolieroču plāni. Kad Berlīnes aplenkumam pievienojās maršala Rokosovska komandētā 2. baltkrievu fronte, Berlīnes pievārtē stāvēja divi ar pus miljoni padomju karavīru.

22. aprīlī, divas dienas pēc Sarkanās armijas iebrukuma Berlīnē, Hitlers pilnībā zaudēja prātu un spēju izprast armijas situāciju. Viņš paziņoja, ka karš ir zaudēts un ka pie visa vainojami neprasmīgie armijas ģenerāļi un komandieri. Vadošais virsnieku štābs gan nemaz nebija tik nejēdzīgs kā fīreram labpatiktos domāt, jo viņi jau sen bija sapratuši, ka karu uzvarēt vairs nav iespējams. Tāpēc jau savlaicīgi tika sagatavoti kapitulācijas akti, lai ātrāk varētu padoties amerikāņiem un angļiem, bet tikai ne sarkanarmiešiem.

30. aprīlī Hitlers savā bunkurā nošāvās. Tas notika laikā, kad pāris kvartālu tālāk esošā Reiha Kanceleja jau bija padomju karavīru ielenkta. Bet naktī no 1. uz 2. maiju notika Berlīnes garnizona pēdējais izlaušanās mēģinājums. Vāciešu spēki trijos virzienos cerēja pārraut Sarkanās armijas blokādi, taču tikai rietumu virzienā karojošajiem tas izdevās. Neskatoties uz nakts aizsegu, jau pēc pāris kaujām lielākā daļa tika sagūstīta vai arī nogalināta. Tikai saujiņai karavīru izdevās sasniegt sabiedroto karaspēka līnijas un padoties. 2. rītā pilnībā padevās Reiha Kanceleja ģenerāļa Veidlinga vadībā. Tās pašas dienas vakarā par padošanos paziņoja viss Berlīnes karaspēks un pilsēta oficiāli krita gūstā. Taču karš turpinājās vēl sešas dienas, jo daļa armijas turpināja cīņas ārpus pilsētas. Sarkanās armijas karavīri tikmēr "izķemmēja" pilsētu, apcietinot visus formās tērptos karavīrus, ugunsdzēsējus un pat dzelzceļa darbiniekus. Berlīni sadalīja zonās un pilsēta atkal apvienojās tikai 1989. gada 9. novembrī.