1958.gada 2.martā Austrijā notiek pirmais pasaules čempionāts biatlonā. Tajā piedalījās 25 sportisti no septiņām valstīm, un sākumā biatlonā dominēja Zviedrijas pārstāvji. Biatlons kā sports sākumā tika attīstīts kopā ar moderno pieccīņu un tikai 90. gados tas kļuva par atsevišķu sporta veidu.

 

Biatlons šobrīd ir viens no populārākajiem ziemas sporta veidiem, kur ar mainīgām sekmēm allaž startē arī Latvijas sportisti. 1958. gadā izdevās sarīkot pirmo pasaules čempionātu biatlonā, lai gan par atsevišķu sporta veidu ar savu starptautisko federāciju, biatlons kļuva tikai 90. gados. Šķiet pat neparasti, ka pirmais Eiropas čempionāts biatlonā notika tikai 1994. gadā.

Biatlona vēsture nemaz nav tik nesena kā varētu šķist, jo pirmie biatlona veidi ir zināmi jau vismaz kopš 18. gadsimta. Ziemeļu tautām tā bija ikdiena – medīt slēpojot. Zemēs, kurās ziemas ir garas un sniega ir daudz, citādi pārvietoties praktiski nebija iespējams. Tomēr pirmie biatlona standartizētāji nav mednieki. Zināms, ka pirmās sacensības biatlonā sarīkoja Zviedrijas un Norvēģijas robežsargi. Viņiem bija patruļas, kuras pilnā bruņojumā turēja ne tikai šautenes, bet arī slēpes. Tāpēc 1767. gadā abu valstu robežsargi sarīkoja paraugdemonstrējumus, kuros pie reizes sacentās, kurš tad ir labāks.

Tomēr divu ziemeļvalstu robežsargu vēlme mērīties spēkiem citas valstis maz interesēja. Biatlons neieguva tik lielu atpazīstamību, lai domātu par atsevišķa sporta veida nodalīšanu. Atskaites punkts varētu būt 1924. gads, kad Pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs Šamonī biatlonu iekļāva paraugdemonstrējumos. Tos sauca par militārās patruļas slēpojumiem, it kā tās nebija sacensības, bet tie, kas piedalījās, dabūja medaļas. Tad arī atsevišķās valstīs sāka pievērst lielāku uzmanību biatlonam.

Latvijā ar šo sporta veidu aktīvi sāka nodarboties 30. gados. Sacentās gan karavīri, gan tie, kam vienkārši šķita laba ideja, papildināt slēpošanu ar šaušanu mērķos. 1933. gadā Rīgā notika pirmās biatlona sacensības Latvijā. Tomēr līdz pat 1958. gadam biatlons bija tikai amatieru sporta veids.

1948. gadā tika radīta Starptautiskā pieccīņas federācija, kuras paspārnē kūrēja arī biatlonu. 1957. gadā šī federācija pasludina savas tiesības rīkot starptautiskas biatlona sacensības. Un jau nākamajā gadā 2. martā Austrijas pilsētā Zālfeldenā notiek pirmais pasaules čempionāts. Tajā dubultu uzvaru 20 kilometru slēpojumā izcīna zviedri Ādolfs Viklunds un Olle Gunnariusons, kamēr bronzu izcīna PSRS biatlonists Viktors Butakovs. Jau pēc diviem gadiem biatlonu iekļauj arī olimpisko spēļu sacensību kalendārā, un ar pilnu atdevi šis sporta veids sāk piesaistīt sev jaunu sportistu uzmanību.

Laika gaitā mainījies ir biatlons un arī distances. Sacensībās nācis klāt pasaules kauss un atsevišķu kontinentu čempionāti. 1993. gadā jau tika nolemts, ka biatlons ir jāatdala no pieccīņas federācijas un jāattīsta kā atsevišķs sports, tāpēc tika dibināta atsevišķa Biatlona federācija. Distanču ziņā izmaiņu ir vēl vairāk. Jo 1958. gadā pirmajā pasaules čempionātā sacentās vīrieši individuālajā distancē 20 kilometros. Sievietes distanci 15km garumā sāka slēpot tikai 1984. gadā. Savukārt sprinta sacensības vīriešiem sākās 1974. gadā, kamēr sievietēm jau pieminētajā 1984. gadā. 90. gadu beigās klāt nāca iedzīšanas un masu starta sacensības, attiecīgi 1997. un 1999. gadā. Savukārt komandu sacensības jeb stafetes ar atsevišķiem pārtraukumiem notika jau kopš 1965. gada. Vienīgi sākumā tās nemaz nebija oficiālas sacensības. Biatlons ir aizraujošs sporta veids, ko pielāgojuši pat sacensībām vasarā. Un par tā azartisko dabu var spriest pat pēc jokiem. Ir tāda anekdote, ka vispār nevar saprast otrās vietas jēdzienu biatlonā, jo slēpotājiem līdzi taču ir šautenes.