1852. gada 20. martā Bostonā iznāca amerikāņu rakstnieces Harietas Bīčeres-Stovas romāns „Krusttēva Toma būda”. Darbs strauji kļuva populārs, sava pret verdzību vērstā satura dēļ izraisot kā jūsmu, tā asu kritiku un pat naidu.

 

1851. gada jūnijā Vašingtonā iznākošais iknedēļas laikraksts „The National Era” sāka turpinājumos publicēt rakstnieces Harietas Bīčeres-Stovas romānu „Krusttēva Toma būda”. Laikraksts bija ar abolicionisma ievirzi, respektīvi – tas iestājās pret Savienoto Valstu dienvidos joprojām pastāvošo melnādaino verdzību. Romāns tēloja verdzību kā amorālu un nehumānu, ar kristietības ētiku nesavienojamu institūtu. Romāna apjoms un sižetiskais izvērsums krietni pārsniedza sākotnējo ieceri, liela bija arī lasītāju atsaucība. Jau laikraksta publikācijas gaitā tika uzsāktas sarunas ar izdevniecībām, un 1852. gada 20. martā Harietas Bīčeres-Stovas „Krusttēva Toma būda jeb Dzīve ar mīļajiem” nāca klajā Džona Džjūita izdevniecībā Bostonā.

Grāmatas panākumi bija negaidīti. Jau pirmajā dienā tika nopirkti vairāki tūkstoši eksemplāru, dažās dienās pirmā tirāža bija izpārdota. Pāris gadu laikā Savienotajās Valstīs tika nodrukāti vairāk nekā 300 000 eksemplāru, savukārt Lielbritānijā kopējā tirāža pārsniedza miljonu. Drīz parādījās arī tulkojumi vācu un franču valodā, un desmit gadu laikā romāns tika pārtulkots divdesmit valodās. Pēc pāris gadiem gan nepieredzētais popularitātes vilnis noplaka, tomēr avoti min, ka Bīčeres-Stovas „Krusttēva Toma būda” ir 19. gs. visvairāk izdotais daiļliteratūras darbs.

Romāna centrālais tēls ir melnādainais vergs Tēvocis Toms. Gados pavecais vīrs ir īsts kristīgās pacietības un lēnprātības iemiesojums, kura krietnumu un apgarotību novērtē arī daži no viņa baltādainajiem saimniekiem. Tomēr Tēvoča Toma liktenis izrādās traģisks: galu galā viņš nonāk romāna galvenā ļaundara – Luiziānas plantatora Saimona Legrī – īpašumā. Šis vergturis nevar pieņemt, ka melnādainais ir intelektuāli pilnvērtīga personība, ētiskā ziņā pat nepārprotami pārāks par savu īpašnieku. Legrī dara visu, lai morāli iznīcinātu Tēvoci Tomu, un, kad tas neizdodas, atrod iemeslu viņu sadistiski nogalināt. Tā Tēvoča Toma tēls iegūst kristīgā mocekļa nokrāsu. Līdzās titulvaronim romāns tēlo arī citus melnādainos vergus, un ne visiem viņiem raksturīga tāda samierināšanās un pacietība. Verdzene Elīza aizbēg, kad īpašnieki grasās pārdot prom viņas vienīgo bērnu, savukārt viņas vīrs Džordžs, kurš aizbēdzis jau agrāk, nevilcinās likt lietā ieroci, kad jāaizstāv paša un ģimenes brīvība pret izbēgušo vergu medniekiem.

Reakcija uz Harietas Bīčeres-Stovas „Krusttēva Toma būdas” iznākšanu Savienoto Valstu Dienvidu štatos bija teju histēriska. Autorei sūtīja draudu vēstules, romānu dēvēja par melīgu un netikumīgu, no Dienvidu dzīves īstenības neko nejēdzošas ziemeļnieces sacerējumu. Dienvidos radās vesels rakstniecības novirziens, saukts par „anti-Toma” literatūru, kuras autori mēģināja literāri oponēt Bīčeres-Stovas romāna idejām. Tiesa, nekas salīdzināms ar „Tēvoča Toma būdu” mākslinieciskā iedarbīguma ziņā šais tekstos nav atrodams. Bīčere-Stova tikusi kritizēta arī vēlāk – par pārlieku sentimentalizētu un shematisku tēlojumu un primitīviem raksturiem, kas veido kaut pozitīvu, taču klišejisku priekšstatu par melnādainajiem amerikāņiem. Tomēr mūsdienās Harietas Bīčeres-Stovas „Krusttēva Toma būda” tiek vērtēta kā nozīmīgs darbs, kas iemieso 19. gs. emancipācijas idejas un ir iedvesmojis līdzīgu sabiedrības apziņu aktivizējošu darbu tapšanu vēlākos laikos.