1962. gada 21. jūnijā Pēterburgā (tolaik Ļeņingradā) piedzima Viktors Cojs. Viens no redzamākajiem un labāk zināmajiem mūziķiem un dziesmu tekstu autoriem PSRS lielo pārkārtojumu laikā. Coja popularitāte auga līdz ar brīvību, kas ienāca Padomju Savienībā, bet viņa dzīves pēdējās stundas aizritēja Latvijā.

 

Viktors Cojs ir viens no labāk zināmajiem mūziķiem perestroikas laikmetā. Viņa dziesmu teksti, mūzika un uzvedība piesaistīja tūkstošiem cilvēku, kas viņā saskatīja jauna veida līderi. Cojs pārstāvēja to mūziku, kas nepatika vecākajai paaudzei, jo viņa galvenie motīvi bija būt mežonīgam, citādam no ierastā, brīvam un nevaldāmam. Liela daļa konservatīvās sabiedrības viņu raksturotu kā sliņķi un huligānu, kamēr viņa pielūdzēji viņu lika elka vietā. Kad Viktors Cojs aizgāja bojā autokatastrofā, daži viņa fani izdarīja pašnāvību – tik ievērojamu lomu viņu dzīvē bija ieņēmis Cojs.

Viktors Cojs piedzima korejiešu izcelsmes ģimenē 1962. gada 21. jūnijā. Viņa dzimšanas vieta bija Pēterburga jeb padomju laikos zināma kā Ļeņingrada. Viņa tēvs bija korejiešu izcelsmes inženieris, kurš bija atbraucis no Kazahstānas, māte bija fizkultūras skolotāja. Coju ģimenē auga kopā pieci bērni, vēl trīs brāļi un arī viena māsa.

Viktora Coja mūziķa un dziesmu tekstu autora dzīve sākās kā parasti – ar nepatikšanām skolā. Viņš nebija bērns, kas spētu koncentrēties uz ierasto izglītības programmu, un šī iemesla dēļ viņu bieži atskaitīja no skolas. Viktors Cojs nevarēja noturēties pat radošajā skolā, kur jau tā bija sapulcēti radošie bērni, kam lielāku uzmanību gribējās veltīt mūzikai, mākslai un tamlīdzīgam lietām, nevis obligātajiem mācību priekšmetiem. Tā arī Viktoru Coju no skolas izmeta, jo viņš bija nesekmīgs. Cojs bija liels Mihaila Bojarska, Vladimira Visocka un Brūsa Lī pielūdzējs. Savu aziātisko vaibstu dēļ pat sāka kopēt Brūsa Lī stilu un aizrāvās ar austrumu cīņām. Tikmēr Visockis radīja Cojam vēlmi radīt tekstus un nodot savu mūziku plašākai publikai.

Coja daiļrade mūzikā plašāku atpazīstamību ieguva tā saukto dzīvokļu koncertu laikos. 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā rokmūzika un panku kustība nebija plaši atbalstīta sabiedrībā. Tāpēc domubiedri tikās savās mājās, kur uzstājās un dalījās ar savām idejām. Interesanti, ka Coja likteni pamatīgi izmainīja viens brauciens vilcienā. Boriss Grebenščikovs dzirdēja Coju dziedam kādas kompānijas ielokā un piedāvāja viņam palīdzību karjeras veidošanā. Tieši ar Grebenščikovu un grupu „Aquarium” Cojam izdosies pārsteigt PSRS un vēlāk arī ārzemēs dzīvojošos tautiešus.

80. gados Viktors Cojs aktīvi nodarbojas ar mūziku. Viņš ir līderis vairākiem kolektīviem, no kuriem slavenākais, protams, ir grupa „Kino”. Tās tapšanā lielu palīdzību sniedz Grebenščikovs. Grupa ieraksta albumus un sniedz koncertus. Turklāt, tuvojoties 80. gadu beigām, „Kino” izpārdod visus savus koncertus. Cilvēki ir tik saviļņoti, ka nevēlas pamest koncertu vietas pat pēc tā beigām. Cojs arī filmējas īstā kino, 1989. gadā viņu atzīst pat par labāko PSRS aktieri. Tomēr slavas un panākumu leiputrija nav ilgstoša. Coja dzīve ātri apraujas 1990. gada 15. augustā uz autoceļa Sloka-Talsi. Viņš 90. gada vasaru pavadīja Jūrmalā, kur strādāja pie jauna albuma ierakstiem. 15. augustā ar savu automašīnu Cojs devās uz Talsu pusi un 35. kilometrā no Slokas, visticamāk, aizmiga pie stūres. Lai arī populāra bija versija, ka Cojs esot zaudējis modrību, jo mainījis kaseti savā atskaņotājā, policijas ziņojumā minēts, ka Cojs bija pārguris un aizmidzis pie stūres, braucot ar aptuveni 130 kilometriem stundā. Mirstīgo atlieku sekcijā noskaidroja, ka Cojs nebija ne alkohola, ne arī kādu citu apreibinošo vielu ietekmē. Pusvienos dienā viņa automašīna vienkārši izskrēja pretējā braukšanas joslā un sadūrās ar pasažieru autobusu “Ikarus”. Viktors Cojs dzīvību zaudēja uzreiz, kamēr autobusa šoferis tika cauri ar pamatīgu izbīli. Kad kļuva zināma Coja nāve, liela daļa sabiedrības iegrima milzīgās skumjās. Vairāki viņa  fani pat izdarīja pašnāvību. Nule kā ierakstīto albumu grupa nosauca par „Melno albumu”, jo tas iezīmēja galvenā dzinējspēka – Coja - aiziešanu. Tikmēr katlumājā, kur kādu laiku Cojs strādāja par kurinātāju, sāka plūst līdzjutēji, lai pieminētu savu elku. Par Kamčatku sauktā katlumāja pārtapa par viņa kulta un piemiņas vietu.