1718. gada 22. novembrī pēdējā stundiņa pienāk vienam no slavenākajiem un biedējošākajiem Karību jūras pirātiem Edvardam Tīčam jeb Melnajai Bārdai. Viņa izskats ir tik briesmīgs, ka daļa upuru labprātīgi atdod savu kuģi. Tomēr ilgi kā pirāts Tīčs nenodzīvo, jo viņa slava liek Anglijas koloniju pārstāvjiem pieņemt lēmumu reiz par visām reizēm izrēķināties ar laupītāju vadoni.

 

Kā visi pirāti, arī Edvards Tīčs sāka savu karjeru godājami – viņas majestātes Anglijas karalienes karaliskajā flotē. Maz zināms par Tīča izcelsmi, jo vēlāk viņa personība apauga ar tādām leģendām, ka taisnību atrast grūti. Viena versija vēsta, ka Tīčs nācis no pietiekami turīgas ģimenes, jo bija gana izglītots, lai tirgotos. Cita leģenda vēsta, ka viņš bijis ārlaulības bērns, kurš tieši sava sociālā statusa dēļ jau 12 gadu vecumā kļuva par kuģa puiku flotē. Viena lieta gan, kur visas leģendas vēsta daudz maz līdzīgas ziņas, Edvards Tīčs bija ļoti prasmīgs jūrnieks. Viņš mācēja vadīt komandu, lieliski uzbruka abordāžā un ne brīdi nešaubījās cīņas laikā. Tomēr Anglijas flote pieļāva kādu kļūdu – viņi ilgstoši nepaaugstināja centīgo kareivi, kas agri vai vēlu noveda pie vēlmes darīt lietas paša spēkiem.

Tīčs kopā ar citiem Anglijas jūrniekiem kļuva par valsts licencētiem kaperiem, kad sākās Spānijas bagātību dalīšana Karību jūrā. Anglija izdeva atļaujas laupīt valsts vārdā, lai tādā veidā nodarītu maksimālu kaitējumu spāņu tirdzniecībai. Tīčs bija viens no redzamākajiem kaperu kapteiņiem. Viņa rīcībā bija mazs kuģis, kuru viņš lieliski izmantoja uzbrukumiem. Tie, kas saskārās ar Tīča komandas tuvošanos, allaž rakstīja šausmu stāstus par briesmīgo kapteini. Viņa seju biezi klāja melna bārda, acis bijušas tumšas un nežēlastības pilnas. Lai kaut kādā veidā tiktu galā ar milzu sejas apmatojumu, Tīčs sapina bārdu bizītēs, kas tikai pastiprināja viņa mežoņa tēlu. Drēbes kapteinim bija netīras, jo tās klāja upuru asins traipi un ruma paliekas. Viņš oda ne tikai pēc ilgstošas dzīves jūrā, bet arī pēc šaujampulvera. Pār pleciem viņam bija pārvilktas trīs pistoļu jostas, kur katrā karājās pa trim pistolēm. Turklāt Tīčam patika degbumbas, kuras viņš pirms aizmešanas ilgāk turēja rokās. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šis pirāts iedvesa bailes vēl pirms nonākšanas uz upuru kuģa.

Kā īsts pirāts Edvards Tīčs nokuģoja tikai piecus gadus. Viņš ieguva iesauku Melnā Bārda un labprāt papildināja savu tēlu ar biedējošām detaļām. It kā pie cepures viņš esot piestiprinājis divus lielgabalu degļus, lai šķistu, ka pats Tīčs ir sprādzienbīstams. Bija gadījumi, kad ekipāžas uz miermīlīgajiem kuģiem pašas atdeva laupījumu, lai tikai Melnā Bārda viņus pasaudzē. Un interesanti, nav atrastas liecības, ka Tīčs būtu kādu ārprātīgi mocījis un spīdzinājis. Parasti viņš savāca visu vērtīgo, kuģi nodedzināja, bet apkalpi izsēdināja uz kādas vientuļas salas. Tomēr Melnā Bārda nevarēja eksistēt bez sabiedrotajiem, un tie sākumā bija Anglijas koloniju gubernatori.

Edvards Tīčs lieliski realizēja salaupītās preces Ziemeļamerikas kolonijās. Tomēr viņa beigas strauji tuvojās 1718. gadā. Melnā Bārda atteicās pieņemt izsludināto amnestiju pirātiem – pārāk ienesīgs bija laupītāja arods. Turklāt viņš labprāt sauca savas komandas flagmani par „Karalienes Annas atriebību”, tādējādi parādot, ka Anglijas un Spānijas vienošanās beigt atbalstīt kaperus uz viņu neattiecas. Tīčs arī lietoja slaveno melno pirātu karogu. Tad, kad viņš bloķēja Čārlstounas ostu, Melnā Bārda dabūja labu izpirkumu, bet šis manevrs kļuva liktenīgs viņa nākotnei. Virdžīnijas gubernators nolēma pielikt punktu pirāta sirojumiem un izsludināja bagātīgu atlīdzību par Melnās Bārdas galvu.

1718. gada 22. novembrī Tīča komanda atpūtās pie Ziemeļkarolīnas, Okrakokes līcī. Kad pietuvojās divi gūstītāju kuģi, Melnā Bārda vieglprātīgi pavēlēja nelielajai komandai pārdroši izkuģot tiem pretim. Tīča kuģis izšāva vienu zalvi, kas trāpīja pa vienu no uzbrucēju kuģiem, taču tūlīt pēc šī gājiena, uzsēdināja savu kuģi uz sēkļa. Kamēr komanda atbrīvoja to no balasta, otrs Anglijas flotes kuģis veica abordāžu un uz klāja sākās tuvcīņa. Melnā Bārda lieliski lietoja savas pistoles un iesaistījās zobenu cīņā ar sagūstītāju komandieri Robertu Meinardu. Brīdī, kad Meinarda zobens pārlūza, šķita, ka Melnā Bārda izspruks sveikā. Taču kāds karavīrs acīgi pamanīja sava komandiera vājumu un izšāva. Edvarda Tīča mundieri sāka klāt asinis un viņš saļima. Briesmīgākais no Karību pirātiem bija miris. Kapteinis Meinards lika nocirst Tīčam galvu un piekārt pie kuģa rājas. Kad karavīri apskatīja līķi, Melnās Bārdas ķermeni klāja 25 ievainojumi, turklāt pieci no tiem bija šautas brūces. Lielākā daļa Melnās Bārdas komandas beidza dzīvi līdzīgi savam komandierim, Anglijas koloniju karātavās.